Sociālās dezorganizācijas teorija un noziedzība

SECINĀJUMI
• Sociālās dezorganizācijas teorija ir veidojusies divdesmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, Čikāgā. Tās izveidē iesaistījušies daudz pētnieki, piemēram, Berdžess, Makejs, Šovs un Pārks.
• Ernests Berdžess norādīja “problēmu apgabalus” Čikāgā, izmantojot “koncentrisko zonu modeli”, sadalot pilsētu piecās zonās. Liela uzmanība tika pievērsta pārejas zonai, jo tā bija nelabvēlīga un nabadzīga. Šis zonu modelis daudz tika kritizēts, jo to var attiecināt tikai uz noteikto laika posmu un tas bija attiecināms tikai uz dažām Amerikas pilsētām un pilnībā neatbilda Eiropas pilsētām.
• Šovs un Makejs piemēroja koncentrisko zonu modeli nepilngadīgo noziedzības pētījumiem Čikāgā. Viņi atklāja, ka visvairāk noziegumu ir pārejas zonā. Visbeidzot tika secināts, ka vietai (rajonam) ir tik pat liela nozīme kā cilvēka īpašībām. Tātad noteikti apstākļi, vide var veicināt noziedzību.
• Šovs un Makejs apgalvoja, ka sociāli neorganizētos rajonos (pārejas zonā) noziedzība tiek normalizēta. Bērniem uzaugot šādā noziedzīgā vidē “noziedzīgās tradīcijas” tiek nodotas tālāk. Arī sociālā kontrole šajos rajonos ir vāja, vecāki nepieskata savus bērnus, nav tik labu skolu un citu iestāžu.
• Sampsons savā analīzē vairāk pievērsās jautājumiem par ģimeni un kā tā ietekmē noziedzību. Šovs un Makejs par to jau runāja, taču Sampsons to izvērsa plašāk.
…