Nobeigums
Ē. Gofmanis apgalvo, ka cilvēki savā ikdienas dzīvē ir kā aktieri uz skatuves. “Skatītāji” sastāv no cilvēkiem, kuri novēro citu uzvedību, “lomas” ir tēli, ko cilvēki cenšas atveidot, un “scenārijs” sastāv no viņu komunikācijas ar citiem. Mērķis ir veidot priekšnesumu, kas ir ticams noteiktiem skatītājiem un ļauj mums sasniegt savus kārotos mērķus. Jebkurš sociālās dzīves aspekts var būt skatāms kā dramaturģija, sākot no ritualizētas svešinieku sveicināšanas līdz ikdienas ģimenes, skolas un darba dzīves aktivitātēm.
Sociālā mijiedarbība notiek visu laiku, kad beidzas viena, uzreiz tiek sākta nākošā, tai nav svarīgs ne laiks, ne telpa, jo sociālā mijiedarbība iespējama it visur. No sociālās mijiedarbības nav iespējams izvairīties nevienam, jo tā reizēm notiek arī neplānoti un negaidīti.
A.Gouldners par Gofmaņa darbiem saka, ka „darbi kavējas tikai pie epizodiskā un aplūko dzīvi tā, it kā tiktu izdzīvota šaurā personu lokā, it kā tā atrastos ārpus vēstures un institūcijām, it kā būtu eksistence viņpus vēstures un sabiedrības.”
Lai arī šajos darbos situācijas tiešām ir apskatītas tikai epizodiski, tas nemaina faktu, ka vienmēr cilvēki savās darbībās izmanto izrādi un lomas, kuras cenšas nospēlēt, cik vien labi var, lai varētu veiksmīgi sasniegt savu vēlamo mērķi.
Entonijs Gidenss uzsver, ka Ē.Gofmaņa pētījumi sniedz lielu ieguldījumu attiecību izpētē, tomēr viņš nerunā par to, kas ir tas, kas cilvēku iekšēji motivē, jo uzskata, ka tam nav liela nozīme. E.Gidenss:„Ē.Gofmanis nepēta cilvēku darbības motivācijas avotus, ko arī viņam pārmet daudzi kritiķi, līdz ar to darbi rada tādu kā „tukšuma” sajūtu.”
…