Saskaņā ar starptautisko tiesību principiem cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir jebkuras valsts pienākums. Pirmo reizi šāds pienākums nostiprināts ANO Statūtos, kuros kā viens no šo Statūtu pieņemšanas iemesliem tiek minēta vēlme ”nostiprināt ticību cilvēka pamattiesībām, cilvēka personības cieņai, vīriešu un sieviešu, kā arī lielu un mazu nāciju vienlīdzībai”. Statūtu 55. pants paredz, ka ANO sekmē “vispārēju jebkuras personas cilvēktiesību un pamatbrīvību cieņu un ievērošanu visiem bez rasu, dzimuma, valodas un reliģijas atšķirībām”.
ANO Ģenerālās asamblejas sēdē 1948. gada 10. decembrī, kas tika pasludināta par Cilvēktiesību dienu, pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambulā teikts, ka “visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārējā miera pamats”. Šo deklarāciju joprojām uzskata par standartu, paraugu ANO dalībvalstu juridiskajiem dokumentiem, arī konstitūciju sadaļām par cilvēka un pilsoņa tiesībām, un no tās vēsturiski ir attīstījušās trīs cilvēktiesību un pamatbrīvību paaudzes:
-1. paaudze ir pilsoniskās un politiskās tiesības. Tās ir tautu tiesības uz pašnoteikšanos, jebkuras personas tiesības uz dzīvību, tiesības netikt spīdzinātam, tiesības nebūt verdzībā un nestrādāt piespiedu darbu, tiesības uz brīvību un drošību, tiesības netikt patvaļīgi arestētam un apcietinātam, tiesības uz vienlīdzību tiesas priekšā, tiesības brīvi pārvietoties gan savas valsts robežās, gan arī uz ārvalstīm, tiesības uz privātās dzīves, dzīvesvietas un korespondences neaizskaramību, tiesības uz apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, tiesības uz asociācijas brīvību.…
