Interesi par sabiedrību un tajā valdošo kārtību, par attiecībām starp cilvēkiem un valsti atjaunoja sociālisma sistēmas sabrukums PSRS. Tā iemeslam var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus. Komunisma ideju un sociālisma ideoloģijas aizstāvji uzskata, ka sistēmas sabrukumu izraisīja nevis iekšēji, bet gan ārēji cēloņi – kapitālistisko imperiālistu un cionistu sazvērestība pret PSRS, kā arī Rietumu monopolu vēlme iegūt savā rīcībā valsts izejvielas. Otras pozīcijas pārstāvji uzskata, ka PSRS sabrukuma cēloņi atrodami pašā padomju valsts varas ideoloģijā. Šī sistēma nebija spējīga pielāgoties mūsdienu apstākļiem. Liela loma sabrukuma veicināšanā bija arī komandekonomikai, kas nespēja nostāties līdzās attīstīto Rietumu valstu ekonomiskajām sistēmām un funkcionēt kā līdzvērtīga konkurente – tirgus dalībniece.
Sociālisma sistēmai sabrūkot, radās alkas pēc skaidriem orientieriem un paraugiem, ko varētu smelties no citu valstu pieredzes, tomēr diemžēl tādi neeksistēja un neeksistē. Tam par iemeslu ir gan savdabīgā valstu vēsture, reliģijas ietekme un tradīcijas („Tradīcija – mantojuma fragmenti, kuri ir saglabājušies tagadnē un ar to cieši savijušies.” ), un arī ekonomiski ģeogrāfiskie un politiskie faktori, kas nosaka attīstības virzienus. Katrai valstij tie atšķiras un tādēļ nav iespējams izmantot vienu konkrētu modeli, ideoloģiju, sistēmu, kas būtu piemērota ikvienai. Turklāt būtiska loma ir arī valdošās elites nozīmei, kas lielākā vai mazākā mērā arī nosaka ideoloģisko kārtību. Katrai sabiedrībai un tās līderiem pašiem jātiek skaidrībā ar to, no kurienes tie nāk, kur atrodas un kurp virzās. Analizējot un izprotot, nevis tiecoties pēc tūlītēja labuma, kas bieži vien noved pie sabrukuma un neveiksmes nākotnē, – tikai tā ir iespējams gūt panākumus – progresu („Progress ir pozitīvi vērtēta atšķirība starp pagātni un tagadni (sasniegtais progress) vai starp tagadni un nākotni (iespējamais progress).)” .
…
