SECINĀJUMI
Darba autors akcentē vairākus secinājumus attiecībā par infekcijas slimību praksi minētā neatliekamā stāvokļa, jeb šoka kontekstā. Pirmkārt to, ka septisks šoks mūsdienās tiek uzskatīts par augstas letalitātes komplikāciju un līdz ar to šī nostādne ir dominējoša diagnostikas un terapijas pieejas noteikšanā. Otrkārt, pieņemot, ka septiska šoka terapija galvenokārt ir empīriska un pastāv neskaitāmas publikācijas par savlaicīgas terapijas uzsākšanu, darba autors vēlas izteikt apgalvojumu, ka nesalīdzināmi būtiskāka ir terapijas korekcija dinamikā, jo pēc autora domām infekciozā aģenta identificēšana un specifiskas terapijas piemērošana ir sekmīgi iespējama vienīgi pēc pacienta sākotnējas stabilizācijas ar empīrisku metožu palīdzību.
Papildus var secināt, ka septiska šoka terapija mūsdienās ir joprojām pilnveidojama terapija un ar vislielāko varbūtību, attīstoties diagnostikas iespējām un līdz ar to arī infekciozā ierosinātāja precīzas noteikšanas iesējām agrīni – ārstēšanas algoritmi pilnveidosies un infekciozo aģentu savlaicīgas diferenciāldiagnostikas nozīme pieaugs.
…