Neatkarīgajā Latvijā sporta dzīve sāka atjaunoties jau 1919. gada vasarā. Nu jau paši savā valstī atkal pulcējās vienkopus izklīdušie latviešu sportisti. Lielāko daļu būdami karavīri un atraduši agrāko biedrību durvis slēgtas, viņi nodibināja Karavīru sporta klubu, kas vēlāk kļuva par Vidzemes divīzijas sporta klubu.3
Pēc gada tika izveidota Armijas sporta savienība (ASS), kas apvienoja 30 atsevišķo karaspēka daļu sporta klubus. Lielākais un rosīgākais kļuva Rīgas garnizona sporta klubs (RGSK) ar kapteini J. Dzeni priekšgalā. Šis klubs iekārtojās 2. Riteņbraucēju biedrības (LSB) telpās, pa daļai arī atjaunojot kara laikā sapostīto laukumu. RGSK atklāšanas sacīkstes notika 1920. gada 24. jūnijā. Vēlāk RGSK pārdēvējās par Armijas sporta klubu (ASK).3
Radās vēlēšanās sūtīt jaunās Latvijas sportistus arī uz olimpiskajām spēlēm Antverpenē. Šajā sakarībā 24. un 25 jūlijā Rīgā notika kaut kas līdzīgs pārbaudes sacīkstēm vieglatlētikā un svara celšanā. Otrā dienā bija arī dalībnieku parāde. To uzrunāja vēlākais pltn. Dāvids Veiss, norādot: ”Latvju tautai pienācis laiks nostāties līdzās visām citām tautām un parādīt sevi kā fiziski augsti attīstītu tautu”.3
Nepieciešamie priekšdarbi tomēr bija jau ļoti novēloti. Arī pārbaužu rezultāti nebija cerētie. No visa pasākuma nekas neiznāca, jo pēc nedēļas no Beļģijas pienāca atbilde, ka Latvija nesastāv Starptautiskajā olimpiskajā komitejā (IOC). Bez tam valdība noraidīja sportistu lūgumu atbalstīt viņus ar līdzekļiem eventuālā brauciena izdevumiem.…