Secinājumi
1. Vienotas prasības, kā vērtēt skolēnu skriešanu uz ātrumu vai lēkšanu tālumā, Latvijā atcēla 2009. gadā, kad pirmo reizi skolēni arī nekārtoja eksāmenu sportā, jo tas radīja bērnos un jauniešos stresa situāciju.
2.Sporta skolotāji uzskata, ka arī Latvijā vienotas prasības būtu jāatjauno, bet tas vairāk attiecas uz vecāko klašu skolēniem, jo jauniešiem, kuri aktīvi nodarbojas ar sportu, stundās nav ko darīt, jo prasības ir pārāk zemas un ir viegli izpildāmas.
3. Normatīvi nekādā veidā neveicinās skolēnu apmeklējumu sporta stundām skolā. Ja sporta stundām ir pozitīva atmosfēra, bērni piedalās labprātīgi un ar prieku, stundas ir interesantas, ir izpildāmi vingrinājumi atbilstoši bērna spējām.
4.Atceltajos normatīvos netika ievērota katra skolēna individualitāte. Visi bērni tika vērtēti vienādi, un daudzi nespēja izpildīt šos normatīvus nevis nevēlēšanās dēļ, bet gan savu fizisko spēju robežās.
5.Sporta stundu nodarbības nav treniņš, kur galvenais ir uzvarēt vai sasniegt augstu rezultātu, bet tas ir mācīšanās process, kas norāda, kā skolēns apguvis noteiktu vingrinājumu. Nopelnītajai atzīmei ir jākalpo par motivāciju bērnam. Tas nedrīkst būt kā sods par iedzimtām fiziskām īpašībām: nespēju aizlēkt vistālāk vai skriet visātrāk.
…