3. AKTUĀLĀKĀS PROBLĒMAS PIEMĒROJOTS SPC
Rezumējot iepriekš teikto, starptautiskie līgumi un konvencijas ir juridiski saistošas Latvijai, un ja Latvijas tiesa izskata kādu jautājumu, kas nav reglamentēts normatīvajos aktos, bet no starptautiskā līguma izriet juridiskas saistības, tad ir jāpiemēro šī līguma noteikumi. Tādēļ jebkurai personai, realizējot savu tiesību aizsardzību tiesā, īpaši, gadījumos, kas izriet no starptautiskajām civiltiesībām ir noderīgi zināt starptautiskā civilprocesa noteikumus un pamatprincipus.
Iestājoties Eiropas Savienībā, ir mainījusies tiesiskā situācija Latvijā. Līdz ar to palielinās civiltiesisko attiecību starptautiskais raksturs, kas izpaužas dažādi. Tas nozīmē, ka gan fiziskajām, gan juridiskajām personām līdz ar to rodas jaunas tiesības un pienākumi, tāpat parādās arī jaunas iespējas izmantot un aizsargāt savas tiesības.
Piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2009. gada 10. jūlija lēmumu (lieta Nr. 3-10/72/09-26), kur tika nolemts nepieņemt un atdot iesniedzējam pieteikumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas. Lēmums tika pamatots ar šādu argumentu: "Pieteikumā par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas iespējamais prasītājs [..] atsaucies uz Civilprocesa likuma 137., 138. un 139. pantu, nevis uz Somijas likumiem. Puses ir pielīgušas Somijas likumu, nevis Latvijas likumu, līdz ar to pieteicējs nevar pamatot savas tiesības lūgt pirms prasības nodrošināšanu Latvijas tiesā uz Latvijas likuma (CPL) pamata. [..] Tātad saskaņā ar pušu starpā noslēgto līgumu iespējamam prasītājam ir pienākums pamatot un pierādīt savu pieteikumu ar Somijas likumu, kas paredzētu tiesības Latvijas tiesai skatīt pieteikumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas."
Tiesas apsvērumu izejas punkts un juridiskais pamatojums ir CL 19. pants, kas paredz, ka saistību tiesībās un pienākumos, kas izriet no līgumiem, vispirms jāapsver, vai līdzēji nav vienojušies par to, pēc kādiem likumiem apspriežamas viņu savstarpējās attiecības; tāda vienošanās ir spēkā, ciktāl tā nerunā pretim Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām, kā arī CPL 5. panta ceturtā daļa, kas paredz, ka likumā vai līgumā noteiktajos gadījumos tiesa piemēro arī citu valstu likumus un starptautisko tiesību normas.
Autors šādu tiesas argumentāciju saprot tā, ka Somijas komersantam, iesniedzot Latvijas tiesā pieteikumu par prasības nodrošināšanu, bija ar Somijas procesuālā likuma noteikumiem jāpamato, ka Latvijas tiesai ir tiesības skatīt pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Šāds tiesas arguments nešķita pareizs un pārliecinošs, jo ne prasītājs, ne autors nevar piekrist tam, ka, vispārinot Latvijas tiesas argumentu, Latvijas tiesa varētu uzņemties procesu (konkrētajā gadījumā - vērtēt, vai jautājums par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas piekrīt izskatīšanai Latvijas tiesā) saskaņā ar ārvalsts procesuālo likumu. Tāpēc par Rīgas apgabaltiesas lēmumu tika iesniegta blakus sūdzība.
Atsaucoties uz iepriekšējā nodaļā analizēto, autors uzsver, ka CL 19. pants ļauj līguma pusēm vienoties par līgumam piemērojamām materiālo tiesību normām, bet neļauj vienoties par procesuālo likumu, saskaņā ar kuru būtu jānosaka kompetentā tiesa un jānotiek strīda izskatīšanai. Proti, strīda izšķiršanai piemērojamā procesuālā likuma piemērošana nemaz nav CL 19. panta regulēšanas priekšmets. CL 19. panta regulēšanas priekšmets ir līgumslēdzēju pušu brīvība attiecībā uz tiesībām izvēlēties, saskaņā ar kādām materiālo tiesību normām tiks apspriestas starp šīm līgumslēdzējām pusēm nodibinātās tiesiskās attiecības.
…
