Tiesas nolēmumi kā tiesu varas akti ir obligāti un izpildāmi tikai savas valsts teritorijā. Ārpus tās, citā valstī tiem nav juridiska spēka. Tajā pat laikā var rasties nepieciešamība vienas valsts tiesas nolēmumu izpildīt otrā valstī, jo tajā atrodas atbildētājs (parādnieks) vai viņa manta. Pastāvot pārvietošanās brīvībai un atvērtajiem tirgiem, tāda nepieciešamība rodas praktiski visās valstīs. Tas kalpo par pamatu starptautiskajai civilprocesuālajai sadarbībai, kuras regulējums Latvijā dots CPL 15.sadaļā. Aizsargājot savu suverenitāti, valstis parasti nepieļauj tiešu citu valstu tiesu nolēmumu izpildi tajās. Turklāt tāda izpilde visbiežāk ir vērsta pret izpildes vietas valsts pilsoņiem vai juridiskajām personām. Minēto interešu aizsardzības nolūkā valstis ir noteikušas iepriekšēju ārvalstu tiesu nolēmumu atzīšanas procedūru. Savstarpēji vienojoties, valstis, protams, var arī atteikties no šādas kārtības iepriekšējas ievērošanas. Tā ,piemēram, 1988. gada 16.septembra Lugāno konvencijā „Par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ar ES dalībvalstīm” paredzēts, ka dalībvalstīs taisīts spriedums atzīstams arī pārējās dalībvalstīs bez jebkādas īpašas atzīšanas procedūras, ja vien kāda no civillietas pusēm to nepieprasa( konvencijas 26.pants).
Jebkurā gadījumā atzīšanas procedūru nedrīkst vērst uz ārvalsts tiesas nolēmuma pārbaudi pēc būtības, tā likumības un pamatotības apšaubīšanu. Atzīšanas procedūrai jāaprobežojas ar atsevišķu procesuālo jautājumu pārbaudi, kas attiecas uz lietas piekritību, pušu, it īpaši atbildētāja, procesuālo garantiju ievērošanu, nolēmuma spēkā esamību, ekskluzivitāti un citiem apstākļiem.
Jautājumu loks, kāds pārvaldāms, atzīstot ārvalstu tiesu nolēmumus Latvijā, norādīts CPL 637.pantā. Atzīts ārvalsts tiesas nolēmums iegūst tādu pašu juridisko spēku un kļūst izpildāms tāpat kā tās valsts tiesu nolēmumi, kurā tas ticis atzīts.
Ārvalstu tiesu nolēmumu atzīšanai piemērojamās tiesību normas.
Latvijā var tikt atzīti jebkuras pasaules valsts tiesu nolēmumi neatkarīgi no tā, vai Latviju saista ar šo valsti attiecīgas saistības vai ne. Turklāt likumdevējs, atšķirībā no citu valstu prakses, izšķīries uzņemties saistības atzīt ārvalstu tiesu nolēmumus vienpusēji, bez savstarpējīguma no šo citu valstu puses.
Turklāt jāņem vērā, ka pasaules mērogā nav vispārējas konvencijas par ārvalstu tiesu spriedumu atzīšanu un izpildīšanu. Sastopamas reģionāla rakstura konvencijas, bet arī tās parasti attiecas uz tiesu spriedumiem atsevišķu kategoriju lietās. Tā, piemēram, 1980.gada 20.maijā Luksemburgā pieņemta Eiropas konvencija par nolēmumu atzīšanu un izpildi par bērnu aizbildnību un bērnu aizbildnības atjaunošanu.…
