Stresa koncepcija ir atstājusi ārkārtīgi lielu ietekmi dažādās to zinātņu jomās, kas pēta cilvēku un viņa uzvedību. Šo zinātnisko koncepciju ietekmējusi ievērojamā Kanādas zinātnieka H. Seljes patafizioloģiskie pētījumi, un tālāk tā tika izvērsta medicīnas, psiholoģijas, socioloģijas u.c. zinātņu pētījumos.
Stress ir organisma nespecifiska atbilde uz kaitīgu aģentu iedarbību, kas izpaužas vispārējā adaptācijas sindromā. Stress ir morāla vai fiziska pārslodze, kurā indivīds nonāk, ja no viņa prasītas draud pārsniegt viņa spējas vai spēku robežas. Medicīnā tiek uzsvērti trīs galvenie stresa posmi: trauksmes, rezistences jeb pretestības un izsīkuma posms.
Stress ir parasta un bieža parādība, kuru piedzīvo visi cilvēki. Tas saistās ar saspīlējumu, spriedzi, nemieru. Stress ir organisma un psihes kompleksa reakcija uz emocionāli nozīmīgu kairinājumu, signālu vai problēmsituāciju. Stresa jēdziens ir tik ietilpīgs, ka daudzi uzskata par stresu visu, kas notiek ar cilvēku, ieskaitot miegu. H. Selje piemetina, ka „pat pilnīgi atbrīvojies- gulošs cilvēks nav izslēgts no stresa”, un, turpinot tālāk viņa domu, ka stresa reakcija piemīt visam dzīvajam, arī augiem, stresa kategorijas papildinās ar jaunu jēdzienu virkni: „mikrostress”, „makrostress”, „labs stress”, kas saistībā ar sava svarīguma izteiksmi kļūst par dzīves apliecinātāju un vadošo stimulu attīstītāju, kā arī par cilvēka vispusīgās darbības pamatu.
Vienos un tajos pašos apstākļos stress var radīt garīgu izsīkumu, nervu sabrukumu, sirdslēkmi, astmu vai muskuļu nogurumu. Taču paši šie traucējumi nav stress, bet gan tā dažādās sekas, kādas stress atstāj uz noteiktu indivīdu. Stress kā dzīves aktivitātes elements, kā nespecifisks adaptācijas process palīdz pārvarēt ne tikai bīstamību, bet arī apkopot spēkus katram turpmākajam dzīves attīstības solim.…