Par stresa atklājēju psiholoģijā tiek uzskatīts austriešu izcelsmes zinātnieks H.Selje, kurš sniedzis šādu stresa definīciju: “Stress ir organisma nespecifiska atbilde uz jebkuru prasību” [9,71]. Termins “stress” angļu valodas fizikas leksikonā (tulk. spriegums) apzīmē mijiedarbību starp kādu spēku un tā savstarpējo pretestību. Šo organisma atbildi H.Selje vispirms jau raksturo kā nespecifisku, ar to norādot, ka tamlīdzīgu var izsaukt. un radīt stresu gan emocionāli labvēlīgi, gan nelabvēlīgi faktori, piemēram, gan labas, gan sliktas ziņas. Labo ziņu saņemšanas gadījumā organisma reakcija būs dēvējama kā “eistress” – “labais sress”, pretstatā distresam – “sliktajam stresam”. Eistress mums ir ārkārtīgi nepieciešams, H.Selje to dēvē par “mūsu eksistences aromātu”. Tomēr pārmērīga stresa deva “hiperstress” ir kaitīga, gan attiecībā uz eistresu, gan distresu. Tikpat kaitīgi organismam ir arī nesaņemt tam vajadzīgo stresa dozu, šo parādību H.Selje ir nodēvējis par hipostresu – cilvēks cieš, jo nevar sevi realizēt (vērojams fizisks nekustīgums, garlaicība, iespaidu bads). Ikvienam ir jāiemācās atšķirt, kas priekš viņa ir hipostress, tomēr visnoderīgāk ir atcerēties vecum veco dzīves principu: kaitīgas ir jebkuras galējības.
Par visefektīvāko līdzekli kā tikt galā ar stresu H.Selje min jauna dzīves stila izveidi, kuru pats ir nosaucis par “altruistisko egoismu”. Tas ir veids kā apmierināt savas vajadzības un intereses, neiemantojot savu līdzcilvēku naidu un nelabvēlību, jo tieši vide ap mums nodrošina mūsu labsajūtu. Kā piemēru šai ziņā H.Selje min apmēram šādu situāciju: savā starpā nepazīstamu cilvēku pūlis dodas uz taksometra pieturu. Taksometru ir daudz mazāk nekā braucēju. Ko darītu egoists šādā situācijā? Viņš pacenstos pirmkārt sevi nodrošināt ar transportu, altruists – palaistu visus pa priekšu un pats gaidītu nezin cik ilgi uz nākošo taksometru. Altruistiskais egoists šādā situācijā uzņemas vadību, sadala cilvēkus grupās, sasēdina taksometros un visi beigās paliek apmierināti. …
