Sveču diena

Zemnieku sētā svečturus biežāk lietoja dažādos godos, ikdienā retāk. Svečturos dedzināja pašu lietās sveces no vaska vai aitu taukiem. Bija griestu, sienas un pārnēsājamie zemnieku vai amatnieku darinātie koka vai metāla svečturi (“sveču lukturi”, “lākturi”, Latgalē - “podsvečņiki”, “svečņiki”). Kāzām un citiem lieliem godiem bija paredzēti īpaši - “kroņa lukturi” četrām svecēm.


Par Vēja dienu:
Vēja dienā nav brīvu mājās klauvēties, lai vējš jumtus nenogāž, arī sienu un salmus nav brīvu nēsāt, lai vējš vasaru siena un labības tupešus neizputinātu (Lipaiķos).
1834.g. Ēdolē pierakstīts, ka Vēja dienā neiet rijā, lai vējš jumtu neceltu.

SVEČU LIEŠANA
Sveces agrāk lēja no aitu taukiem, godiem domātās - no vaska. Sveces lēja pašdarinātās koka formās: standele, sile, silīte, sveču formīte, sveču mulda, sveču lejamā lāde, sveču lejamais, svečdaris. Šīs formas izgreba no kokiem, kas ilgāk saglabā siltumu - bērza, priedes, egles. Daktis gatavoja no balinātiem linu vai kokvilnas diegiem, 20-30 cm garas. Dakts nedrīkst būt ne par tievu, ne par resnu. Ja dakts par resnu, tauki vai vasks kusīs un notecēs; ja dakts par tievu, tā “peldēs” izkusušajā masā un liesma būs maza vai nodzisīs.
…