Sv. Asīzes Francisks ir ļoti savdabīga personība Rietumu kultūrā. Viņu mēdz saukt arī par “ Renesanses humānisma rītazvaigzni “.
Sv. Francisks sludina prieku, kas dzimst ciešanās, prieku, ko sniedz grēku nožēla, prieku, ko cilvēks gūst Dieva žēlastībā. Viņš apdzied garīgo Prieku un Brīvību, ko cilvēkam dāvā Nabadzība. Nabadzības mīlestībā viņš vienojas ar Kristu un pirmajiem kristiešiem. Nabadzībā Asīzes Francisks saskata gan Jaunās Derības bausli, gan arī vienu no Kristus paustajām svētībām. Nabadzība ienes Sv. Franciska un viņa sekotāju – brāļu dzīvē drošibas un bezrūpības izjūtu: ja tev nekas nepieder, tu nepazīsti arī bailes kaut ko zaudēt. Atbrīvojoties no laicīgās dzīves rūpēm, Francisks pilnībā varēja pievērsties pasaulei un cilvēkiem, kas viņam atklājās kā brīnišķīga Dieva dāvana.
“ Esi slavēts, mans Kungs,
ar visu savu radību,
jo sevišķi ar Māsu Sauli,
kas atnes dianu un apgaismo mūs
ar sevi, jo devi, lai laistās visskaistās
tā krāsās un mirdzumā cēlā,
Tavu līdzību rādot, Visaugstais.”
Šīs rindas ir Sv. Franciska veltījums Dievam un Dabai kā Dieva līdzībai. Viņš jūt Dabā slēpto dievišķo spēku, kas liecina par Dieva klātbūtni pasaulē.
Sv. Francisks mīlēja dabu, mīlēja cilvēkus, dzivniekus, juta līdzi atstumtajiem, izprata, cik ļoti cilvēka garu apdraud bagātība.
Pie viņa lielākajiem darbiem būtu pieskaitāms mēģinājums darīt galu Krustakariem, uzsākot sarunas ar saracēņiem.…
