1.Pētāmā jautājuma teorētiskie aspekti.
1.1. Pūtēju orķestris (def.)
Pūtēju orķestris – noteikta sastāva dinamiski un tembrāli līdzsvarots pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu izpildītāju ansamblis. Pastāv arī tikai metāla pūšaminstrumentu orķestris. Pūtēju orķestris spēj uzstāties jebkurā telpā, brīvā dabā, kustībā. Līdz ar to pūtēju orķestrus jau sen izmanto daudzu valstu militārajā ikdienā. Plaši izmanto sabiedriski politiskos, kultūras un sporta pasākumos, dažādu svētku un svinību laikā. [Ludvigs Kārkliņš „Mūzikas leksikons”, 1990, 232. lpp.]
Pūtēju orķestris radās jau tālā senatnē, p. m. ē., Ēģiptē, Persijā, Grieķijā, Ķīnā, Indijā. Izplatītas bija flautas, taisnās taures, ragi un bungas. Viduslaikos, instrumentiem pilnveidojoties, pūtēju orķestru sastāvā iekļāva dūdas, dūkas, obojas, medību ragus, dabiskos mežragus un vienkāršas konstrukcijas trombonus. [Ludvigs Kārkliņš „Mūzikas leksikons”, 1990, 232. lpp.]
Krievijā 17. un 18. gs. mijā militārie pūtēju orķestri izveidojās visos armijas pulkos. Iesākumā to sastāvs bija neliels (5 obojas, 2 trompetes un 2 mežragi). 18. gs. sākumā izpildītāju skaits pieauga līdz 30. Gadsimta otrajā pusē pūtēju orķestrī iekļāva šķērsflautas, dažāda skaņojuma klarnetes un, t. s., „janičāru mūzikas” instrumentus (lielās un mazās bungas, šķīvjus). [Ludvigs Kārkliņš „Mūzikas leksikons”, 1990, 232. lpp.]
19. gs. sākumā vairākās valstīs pūtēju orķestros nostabilizējās noteiktas instrumentu attiecības, piemēram, franču armijas orķestrī ietilpa 5 pirmās klarnete, 5 otrās klarnetes, 2 mazās flautas, 1 trompete, 4 mežragi, 5 fagoti, 1 trombons, 1 serpents (sens koka pūšaminstruments), 1 pāris šķīvju, lielās un mazās bungas. Izveidojās divi pūtēju orķestru tipi: metāla pūšaminstrumentu orķestris un jaukta tipa orķestris; dubultīgi palielinājās to sastāvs. Pūtēju orķestra elementus izmantojuši, piemēram, Ludvigs van Bēthovens, H. L. Berliozs, M, Gļinka, N. Rimskis–Korsakovs.
Eiropas un Amerikas valstu pūtēju orķestros tiek ietverti visi nozīmīgākie koka un metāla pūšaminstrumenti. Liela pūtēju orķestra sastāvā ir līdz 70 – 80 dalībnieku. Padomju mūzikas praksē izšķir mazo, vidējo un lielo jaukta tipa pūtēju oķestri. Lielajā pūtēju orķestrī ietilpst pilna sitaminstrumentu grupa, kā arī arfa, klavieres, čelesta, zvani, tamtams, marimba, vibrofons u. c. Ievērojamāko pūtēju orķestru satāvā iekļauti arī kontrabasi, timpāni, saksofoni; izpildītāju skaitliskais sastāvs sniedzas līdz simtam. PSRS darbojas ap 60 tūkstošiem pūtēju orķestru, Latvijā – 62 orķestri.
Profesionālais pūtēju orķestri „Rīga” dibināts 1972. gadā, galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs – G. Orlovskis, pūtēju orķestris „Daugava” – 1985. gadā, galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs R. Igolnieks. [Ludvigs Kārkliņš „Mūzikas leksikons”, 1990, 232. lpp.]
1.2. Pūtēju orķestru darbības attīstība Latvijā
Tālu pasaulē aizskanējusi Latvijas kora dziesma, daudzās valstīs skatītāju tūkstoši priecājušies par mūsu labāko deju kolektīvu priekšnesumiem. Ne mazāk nozīmīgu vietu mūsu republikas mākslinieciskajā pašdarbībā ieņem pūtēju orķestri. Pašlaik mums ir 18 tautas kolektīvi, un šis fakts liecina, ka pūtēju orķestri neatlaidīgi daudzu gadu darbā sasnieguši jau atzīstamu māksliniecisko līmeni, kas izmainījis arī sabiedrības attieksmi pret šo mūzikas žanru. Repertuārs kļuvis daudzveidīgāks, uzstāšanās formas intresantākas, un tas piesaistījis arī jaunatnes uzmanību, tāpēc varam cerēt uz pūtēju orķestru tālāku izaugsmi un vēl aktīvāku iekļaušanos padomju cilvēku estētiskajā audzināšanā. [No bukleta par pūtēju orķestriem Latvijā, Gundega Blumberga]
…
