M.Grasmane savā grāmatā raksta, ka mākslas vēsturnieki apgalvo, ka pirmie tamborējumi ir atrasti kapenēs Ēģiptē. Atrastās auduma malas bijušas rotātas ar vijumam vai pinumam līdzīgu tehniku, ko uzskata par tamborējuma pirmsākumu. Arī ziemeļu tautām bijusi līdzīga tehnika. Par to liecina atrastās sieviešu kapuces malas rotājums un no matiem darināts tīklam līdzīgs tamborējums. Šie atradumi attiecas uz bronzas laikmetu. (2; 32)
Turpretī L.Gandertone savā grāmatā raksta, ka tamborēšanas izcelsme ir neskaidra, bet ir zināms, ka „tamboradatas māksla” bija ļoti izplatīta Eiropā 17.gs. Tajā laikā visskaistākie tamborējumi tika radīti klosteros, it īpaši Itālijā. Mūķeņu darinātās mežģīnes, tamborējumi bija plaši pazīstami arī ārpus klosteru sienām. Mūķenes ar savu prasmi iepazīstināja tuvākās draudzes, un tā, izmantojot baznīcu savstarpējos sakarus, tamborēšanas māksla nokļuva Īrijā. Tur sākumā tika aptamborēti tikai garīdznieku tērpi un altāra segu malas, bet pēc tam uzplauka mājražošana, kur, izmantojot dabā noskatītus motīvus – rozes, ābollapiņas, dažādu augu lapas, tika tamborētas izteikti smalkas mežģīnes.
Abas autores apgalvo, ka tieši 18, 19 gs. bija ļoti iecienītas tamborētas mežģīnes un ar tām varēja nopelnīt labu naudiņu. Mežģīnes varēja atļauties tikai pasaules bagātākie cilvēki. Rokdarbnieces tika speciāli apmācītas, jo attīstījās sarežģīta tehnika un veidoja smalkas un greznas mežģīnes.
Jau 1743.gadā Dublinas Karaliskā biedrība piešķīra godalgas par tamborētiem rokdarbiem, ko gatavoja gan vīrieši, gan sievietes. Kad 1847. gadā kartupeļu bada dēļ sākās valsts ekonomiskā depresija, tamborēšana daudziem cilvēkiem kļuva par vienu no ienesīgākajiem amatiem. Daži ar to nopelnīja tik daudz, ka varēja aizceļot uz Ameriku un uzsākt jaunu dzīvi. Tie, kuri palika Īrijā, apguva grezno mežģīņu tamborēšanas māku, kuras pārdeva vietējiem muižniekiem un aizgāja uz Londonas galminieku mājām. Īru tamborējumi bija ļoti populāri un moderni, tāpēc ekstravagantās tamborētās apkakles un aproces bija ļoti dārgas.…
