Šī analītiskā metode mērķē uz to, lai “celtu gaismā” sakarības starp atsevišķiem elementiem, kas kopumā ir vizuālais darbs. Tas vai nu pievērš uzmanību gleznojumiem, skulptūrai, fotogrāfijai vai kādam arhitektūras objektam, kuros var uzskatīt, ka darbi sastāv no attiecībām, nevis lietām. Kā teicis jau iepriekš minētais lingvistiķis L. Helmsevs: “Nevis viela, bet tās iekšējām un ārējām attiecībām piemīt zinātniska esamība. ”
Semiotisko analīzi var saukt par procesu, kurš pagarina pirmo saskari kādā specifiskā veidā un divos dažādos līmeņos. Pirmais līmenis, drīzak fonoloģiskā nevis sintaktiskā dabā, apgūst vizuālās valodas pamata elementa dabu – kādu vizuālās vienības daļu (ang. - coloreme). Savukārt otrais līmenis, drīzak sintaktiskas dabas, apgūst veidu, kurā elementi reorganizē paši sevi uz formu, kādā “ansambļi” noteiktā telpiskā sfērā, atbilstoši operatoriem, definētiem pēc vizuālās valodas sintakses. Semiotiskā analīze noteikti attīstās atšķirīgos struktulāros līmeņos. Tas var tikt reprezentēts un apvienots caur noteiktiem tīklu daudzumiem, kuri ir uzklāti atbilstoši lielākām un lielākām abstrakcijas pakāpēm un sintēzēm attiecībās ar konkrētām vizuālās vienības daļu rakstura īpašībām. Tātad semiotiskā analīze visā savā būtībā apskata vizuālo materiālu savstarpējās attiecības gan ar elementiem sevī, gan ar elementiem visapkārt. Tā izskaidro vizuālo attēlu esamības jēgu.
…