Tomēr šīs autors diemžēl nav piedzīvojis nākotni, iespējamo zelta laikmetu, viņš palika savā tagadnē, nodzīvoja un mira dzelzs laikmetā. Darbā bieži iezīmējas autora atmiņas par dzimteni “ 1941. gada 15. jūnijā agrā rītā man pa Bauskas- Rīgas šoseju garām brauca pelēka kravas mašīna...”, pagātne autoram ir tik svarīga, ka viņš precīzi atceras, kas kādā dienā notika. Un diemžēl ir jāatzīst, ka autors neredz nākotni, viņam ir divi laiki pagātne un tagadne. “ Bet es vēl neredzu nākotni, neredzu ceļu mājup, klusumā redzu tikai to, kas atveda šurp”. Pagātne romānā ir pieminēta ļoti daudz, kaut arī bija karš. Autors atceras un sīki iezīmē lasītājam pagātni, jo kaut arī cik grūti nebūtu gājis, tas bija laiks, kas pavadīts dzimtenē. Pagātne tiek iezīmēta arī sarunās ar Lisjēnu, kurš stāsta savu pagātni, par to kā gājis karā. Selestīne arī piemin pagātni un mantojumu, kuri daudzi cilvēki meklējuši, un kurš viņasprāt atnes nelaimi. Tātad es varu secināt, ka pagātne bija svarīga ne tikai autoram, bet arī viņa līdzcilvēkiem. Tagadnes grūtības arī iezīmējas visiem – autors ir svešinieks šajā zemē un atceras dzimteni, Lisjēns tiek ieslodzīts trakomājā, kur pēc neilga laika nonāk arī Selestīne. No tā var saprast, ka ne tikai autoram bija gājis grūti, tagadne ir barga arī pret Klosterkalna pamatiedzīvotājiem, un varbūt tas, ka viņš bija svešinieks nemaz nebija tik nozīmīgi. Iespējams tagadne ir barga pret katru, kas tajā atrodas. Manuprāt, cilvēkam vienmēr patīkamas atmiņas ir par savu pagātni. Tagadne visiem liekas barga un nežēlīga un, iespējams, telpai nav tik liela nozīme. Kas to lai zina, vai autors būtu laimīgs, ja atgrieztos dzimtenē, iespējams, tagadne arī liktos nelaimīga un vientuļā. Mēs katrs ilgojamies pēc nākotnes, iedomājoties, ka tā būs laba, bet vai kādreiz mēs esam aizdomājušies par to, vai tik tiešām nākotne ir laba. …
