Senatnē cilvēka mājoklis – primitīva būda, kuru apsildīja ugunskurs. Tā deva patvērumu no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, daļēji pasargā arī no briesmām. Būdā dzīvoja visa ģimene.
Ar laiku primitīvo būdu nomainīja māja, kur siltumu deva krāsns, bet ēdienu gatavoja uz pavarda. Tā cilvēka dzīvē pakāpeniski ienāca elektrība, gāze, ūdensvads, kanalizācija, telefons, radio, televizors.
Ikviena jauna mājokļa attīstības pakāpe atšķiras no iepriekšējās ar augstāku komforta līmeni. Taču emocionālais priekšstats par mājokli vispārinātā veidā ir tas pats senais, līdz ar to tas joprojām ietekmē gan dzīvokļa, gan citu telpu izveidojuma un iekārtojuma principus.
Mūsdienu cilvēks ir ļoti aizņemts. Arvien vairāk cilvēka dzīvs pamatfunkciju noris ārpus dzīvokļa. Cilvēks agri no rīta atstāj māju, bet tajā atgriežas tikai vēlu vakarā, lai pārgulētu. Cilvēka interešu un darbības sfēra paplašinās, tā telpiski sadalās un sazarojas galvenokārt ārpus dzīvokļa. Savu aktīvāko mūža daļu cilvēks jau pavada ārpus mājas.
Cilvēks iziet pasaulē, taču šī reālā vide, kurā šodien cilvēks dzīvo, vairs nav daba. Galvenokārt tā jau ir cilvēka rokām radīta vide – arhitektūra. Jaunais dzīves ritms prasa, lai relatīvi jaunā vide mērķtiecīgāk risinātu virkni sarežģītu psiholoģisku problēmu, kas saistās ar mājīguma, līdzsvarotības un miera tieksmēm.…