Jau kopš senatnes cilvēks ir centies sevi izprast un izpētīt. Kaut arī īsti izskaidrojumu tajā laikā atrast nevarēja, cilvēki mēģināja izprast kāpēc kāds rīkojās atšķirīgāk nekā cits. Bieži vien šo uzvedību saistīja ar cilvēka audzināšanu vai sociālo statusu. Tomēr zinātnei attīstoties sākot ar antīkiem laikiem un līdz mūsdienām, šo parādību saista ar temperamenta tipiem, kā arī vairāki zinātnieki un pētnieki cilvēces pastāvēšanas vēsturē pētīja un piedāvāja vairākās temperamenta teorijas.
Agrīnajos viduslaikos temperamenta ideja tika piemirsta. Tai atkal pievērsa uzmanību tad, kad vēlīnajos viduslaikos un renesanses sākumā Eiropā radās dzīva interese par astroloģiju. Mācība par temperamentu tālāk attīstījās ciešā saistībā ar astroloģiskajām koncepcijām – horoskopu jeb stihiju (uguns, ūdens, gaisa, zemes) un planētu ietekmes noteikšanu uz cilvēku. Tikai 20. gs. sākumā priekšstats par temperamentu tika iekļauts zinātniskajā psiholoģijā. Īpaši liela nozīme bija Ivana Pavlova pētījumiem par augstākās nervu darbības tipiem. 20. gs. 20. gados Pavlovs pierādīja, ka pastāv četri augstākās nervu darbības tipi un tiem atbilst četri klasiskie temperamentu tipi. …