Zinātne par cilvēku četriem temperamentiem ir cēlusies Grieķijā. Tas bija Hipokrāts, kas detalizēti aprakstīja melanholisko, sangvinisko, flegmatisko un holērisko temperamentu. Šis lielais fiziķis un zinātniskās medicīnas nodibinātājs savu teoriju pamatojas uz ideju krasis un dyskrasis, cilvēka ķermeņa četru garastāvokļu harmonisko un disharmonisko maisījumu. Saskaņā ar viņa mācību šie četri garastāvokļi, ko viņš izskaidroja kā četrus dažādus fluīdus, ir cieši saistīti ar četriem temperamentiem.
“Cilvēka ķermenī, saka Hipokrāts, “ir asinis, flegma, dzeltenā žults un melnā žults; tās veido cilvēka dabu un caru tām viņš jūt sāpes vai bauda veselību. Viņš ir visveselākais, tad ja šie četri elementi ir pienācīgās proporcijās cits pret citu attiecībās sastāvu, spēku un apjomu un ja arī tie ir kārtīgi sajaukti.” Pārāk liels daudzums melnās žults izsauc melanholisko temperamentu. Pārmērīga dzeltenās žults veidošanās rezultātā cilvēks kļūst sangvinisks. Flegma – limfas paveids ir saistīta ar flegmatisko, bet asins ceturtā temperamenta radītājas.
Vairāk nekā 2000 gadus ideja par četriem garastāvokļiem ir palikusi medicīniskās domāšanas pamatos. Pēdējā gadsimta laikā tā tiek pakāpeniski izspiesta un aizstāta ar bioķīmijas un šūnu pataloģijas modernām koncepcijām.
Grūle, piemēram, raksts: “Temperaments, kā cilvēki saka, ir valstība starp ķermeni un dvēseli, tas ir mentāls, jo to vada dvēsele, vai arī fizisks lielums, jo tas sevī izteic ķermenī. Pēdējo ne tik daudz var redzēt žestos kā mūsu kustību veidā. Ja kāda cilvēka temps viņa gaitā, darbā, runā vai atpūtā ir lēns vai ātrs, vai viņa reakcija ir ātra vai miegaina, viņa runa ir skaļa vai klusa un vai viņš runā daudz vai ļoti maz...šīs un dažas cita viņa aktīvās uzvedības formas nevar tikt iedalītas kategorijās citādā veidā.“ Šeit Grūle norāda, ka mums vajadzīga ideja par temperamentiem, lai aprakstītu cilvēka uzvedības noteiktus veidus. Viņš atsaucas un Keršenšteinera apgalvojumu, kas temperamentu apzīmē kā personas bioloģiskās individualitātes bioloģisku raksturu. …
