Psiholoģijā personības dinamisko īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments”.
Temperaments - katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. Cilvēka psiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka viņa uzvedības veidu un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpašībām. Cilvēka temperaments ir iedzimts, un dzīves laikā tas nekad nemainās.
Temperamenta teorijas īss vēsturisks apskats
Pirmais priekšstats par cilvēka temperamentu radies ļoti sen – apmēram 2,5 tūkstošus gadu atpakaļ. Sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts pirmais mēģināja iedalīt cilvēkus 4 tipos, atkarībā pēc to uzvedības un izturēšanās. Viņš domāja, ka atšķirības cilvēkos saistītas ar dažādu šķidrumu attiecībām organismā. Tas šķidrums, kas ir vairākumā, nosaka cilvēka temperamentu. Hipokrāts uzskatīja, ka cilvēka organismā ir 4 veidu šķidrumi: žults, melnā žults, limfa un asinis. Attiecīgi holēriķim organismā pārsvarā ir žults (grieķu val. – holeia), melanholiķim – melnā žults (grieķu val. – melan holeia), flegmātiķim – limfa (grieķu val. – phlegma), sangviniķim – asinis (grieķu val. – sanguis). Redzam, ka temperamentu tipu apzīmējumi ir cēlušies no grieķu valodas un tos joprojām izmanto.
Nozīmīgus pētījumus veica Ivans Pavlovs 20. gadsimta 20.-30. gados. Viņš pierādīja, ka ir četri augstākās neirālās darbības tipi un tiem atbilst četri klasiskie temperamenti. Ar augstāko neirālo darbību saprot galvas smadzeņu garozas un zemgarozas centru darbību. Lai gan ir bijuši mēģinājumi izveidot jaunas temperamentu teorijas, tomēr mūsdienās pētnieki ir atgriezušies pie iepriekš aprakstītā Hipokrāta modeļa. …
