Tibeta – valsts, kur reliģiskā vara ir arī laicīgā vara. Nu jau apmēram pusgadsimtu Tibetu ir okupējusi komunistiskās Ķīnas Republika. Sekojot gadsimtus ilgām tradīcijām, Tibetas priekšgalā būtu jāstāv tās garīgajam līderim Dalailamam. Patreizējais Dalailama pēc budisma ticības ir paša Budas četrpadsmitā reinkarnācija.
1959. gadā Viņa Svētība Tendzins Gjatso XIV Dalailama bija spiests bēgt trimdā uz Indiju, jo valdošā politiskā situācija bija viņam bīstama.
Pašlaik Dalailama cenšas vienoties ar Ķīnu, lai atkal varētu klātienē vadīt valsti. Viņa Svētība Tendzins Gjatso XIV Dalailama 1989. gadā ir saņēmis Nobela miera prēmiju (skat. pielikumu Nr.1.)
Šī situācija ir pietiekami intriģējoša, lai rastos vēlēšanās to izpētīt tuvāk. Darba mērķis ir izzināt, kā šī situācija ir izveidojusies, kā arī to, kā ir radies budisms Tibetā un ar ko tas atšķiras no pārējiem budisma virzieniem.
Pietiekami interesants ir arī pats Viņa Svētība Tendzins Gjatso XIV Dalailama. Viņš nav tikai Tibetas budistu garīgais līderis, bet arī gudrs un erudīts cilvēks. Viņš ir atvērts pret visiem cilvēkiem, un uzskata, ka dažādu reliģiju pārstāvjiem būtu nevis jākaro savā starpā, bet gan jāatrod kompromiss un vienošanās. Dalailama nevienam neuzspiež savu ticību un saka, ka tas ir katra paša ziņā, kādai reliģijai pievērsties – budismam vai kādai citai.
Lai arī budismam pievērsties negrasāmies, tomēr daudziem Dalailamas uzskatiem piekrītam. Pats galvenais jau nav tas, kādai reliģijai tu piederi, bet gan tas, kādu dzīvi tu vadi. Galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi un apkārtējiem.
Diemžēl jau vairāk kā 40 gadus Viņa svētība Tenzins Gjatso Dalailama četrpadsmitais neatrodas savā dzimtenē Tibetā un nepārvalda to, kā tam būtu jābūt. Šo kārtību ir izjaukusi Ķīna, okupēdama Tibetas teritoriju (skat. Pielikumu Nr. 2 un Nr. 3)
1950. gada 7. oktobrī 40 000 Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kaujinieku iebruka Tibetā. Dalailama vēlāk savās atmiņās raksta:
“Mums nebija nekādu iespēju stāties pretī tādam pārspēkam. Tibetiešu armija bija ne tikai maza, bet tai arī trūka mūsdienīga apbruņojuma un tā nebija pietiekami labi apmācīta. Visā Reģenta valdīšanas laikā armijai netika veltīta nekāda uzmanība. Lai arī Tibeta var lepoties ar bagātu vēsturi, tibetieši savā būtībā ir miermīlīgi, un dienēt armijā nozīmēja atrasties sabiedrības zemākajos slāņos. Karavīri tika pielīdzināti miesniekiem. Kaut gan tagad visā Tibetā steidzīgi sāka veidot armijas papildformējumus, tomēr karaspēkam, kurš stājās pretī ķīniešiem, nebija visai augstas kaujas spējas apstākļi. ...Ja runā par kauju iznākumu, tad neatkarīgi no tā, cik liela un labi apmācīta būtu bijusi Tibetas armija, galu galā tomēr visi pūliņi būtu velti. Jau tajā laikā Ķīnas iedzīvotāju skaits vairāk nekā simt reižu pārsniedza mūsējo.”
1951. gada 25. maijā Pekinā Tibetas konsultatīvā delegācija tika piespiesta parakstīt, t.s. “17 punktu līgumu”, kas paredz Ķīnas armijas ievešanu Tibetā un Tibetas ārlietu pāriešanu Ķīnas jurisdikcijā. Visās Tibetas svarīgākajās pilsētās tiek izvietots ķīniešu karaspēks.
1959. gada martā notika tibetiešu sacelšanās, kuru apspiežot, ķīnieši nogalināja apmēram 87 000 cilvēku. Dalailama bēga uz Indiju (skat. Pielikumu Nr.4). Viņam sekoja apmēram 80 000 tibetiešu, un ik gadu Tibetu atstāja apmēram 3000 tibetiešu. Patlaban trimdā dzīvo apmēram 131 000 tibetiešu.…
