Nāves baiļu izjūta saistās ar cilvēka galējības, ierobežotības laikā, mirstības, dzīves jēgas vai bezjēgas apzināšanos. Tās ir ļoti svarīgas eksistenciālas kategorijas indivīda dzīvē. Ikvienu no mums sagaida vecums un nāve. T.Celms raksta, ka "vecumā, dzīvības spēkiem zūdot, cilvēks vairāk un vairāk tuvojas izpratnei, kas ir dzīves neesamība. Brīžiem viņu jau it kā skar auksta neesamības elpa. Kā svece pirms dzišanas vēl spilgti uzliesmo, tā arī vecā cilvēkā, dabiskam galam tuvojoties, dažreiz vēl sevišķi spilgti uzliesmo dzīvot kāre. Tad gan šķiet, ka nu reiz varētu īsti un pareizi dzīvot, bet - gudrība ir, spējas dzīvot vairs nav". Šī ir vistraģiskākā apjausma, kas var piemeklēt cilvēku viņa dzīves ceļā.
Kā T.Celms skaidro, kas ir dzīves instinkts: "Dzīves instinkta uzdevums ir katru dzīvu būtni neatturami stumt viņas pašas un viņas sugas saglabāšanas virzienā. To instinkts var panākt divējādi: pirmkārt - it kā kaisot rozes dzīves ceļā un ar to padarot dzīvi neatvairāmi pievilcīgu, otrkārt: pēc iespējas drausmīgi iztēlojot neesamību, lai dzīva būtne, šausmās no tās atstumdamās, dotos pretējā, t.i. vēlamā dzīvības virzienā"
Tomēr, neraugoties uz nāves bailēm, ja cilvēks ir nobriedusi personība, kas apzinās un pieņem savu galīgumu, cilvēks izbauda dzīvi vecumdienās. T.Celms to raksturo šādi: "Dzīves beigu akordā - vecumā - dvēseliskie un it sevišķi miesas spēki jau dziest, nav vairs tāda dzīvot spara, ko rada taisni šo spēku pārpilnība, sevis izraisīšanu prasīdama, un kas viegli var pacelt pāri pat sāpīgākām dzīves šķautnēm. Tai vietā, ja cilvēks patiesībā ir aizsniedzis līdz tā saucamai "dzīves gudrībai", nāk ilgās pieredzēs un mācībās uzkrātās zināšanas. Taisni šī kombinācija: dziestošā vitalitāte un apskaidrotais prāts rada to īpatnējo dzīves stilu, kurā atmirdz vecuma gadi".
…
