Teritoriālais strīds starp Latviju un Krieviju Abrenes jautājumā konstitucionālo tiesību kontekstā

Princips, kas atzīst robežas par negrozāmām (kr.: нерушимы), iedibināts modernajās starptautiskajās tiesībās un noteikts tādos dokumentos kā 1975. gada Helsinku Akts un vairākos 20. gadsimta 70. gadu divpusējos līgumos. Tajā pašā laikā tiek vienprātīgi atzīts, ka “negrozāmība” neizslēdz robežu grozīšanu uz savstarpējas vienošanās pamata. Ja šo principu atpakaļejoši piemēro strīdam par Abreni, jautājums būtu, kuru no divām robežām būtu jāuzskata par negrozāmu? Latvija iestājas par 1920. gada robežu (pamatojoties uz 11. augusta Miera līgumu), bet Krievija atzīst tikai 1944. gada robežu. Krievija ir atgādinājusi Latvijai par saistībām, kas izriet no 1991. gada Pamatu līguma 6. panta, kurš nosaka, ka pusēm ir abpusēji jāievēro otras puses teritoriālā integritāte saskaņā ar Helsinku Akta principiem. Krievijai arī bija prātā 1944. gada robeža, kad tā pārmeta Latvijai, ka Latvija cenšas faktiski denonsēt saistības, kuras apņēmās ievērot šī Viseiropas foruma dalībvalstis.
Šīs apsūdzības tomēr nav dibinātas. Izvirzot pretenzijas uz Abrenes apriņķi, Latvija parūpējās, lai netiktu radīts iespaids, ka plānotas teritoriālas izmaiņas ar spēka lietošanas palīdzību. Saskaņā ar 1990. gada Latvijas valdības lēmumu robežas tiek noteiktas “līdz tam laikam, kamēr sarunās ar PSRS un KPFSR tiks izskatīts un izlemts jautājums…”. Atbilstoši 1994. gada valsts robežas likums lieto terminu “pagaidu demarkācijas līnija”. Latvija tādā veidā ir parādījusi, ka tiecas pēc mierīgām izmaiņām saskaņā ar robežu negrozāmības principu.
Krievija atšķirībā no Latvijas ir rīkojusies citādāk, piemēram, vienpusīgi pārveidojot Krievijas–Latvijas robežu no iekšējas par starptautisku. …