Daudzām lietām, ko ikdienā mēs uzskatām par pašsaprotamām, pamatā ir tas, ko saucam par “cilvēktiesībām”. Šīs tiesības ietver tiesības dzīvot brīvē, teikt to, ko domājam un sagaidīt, ka citi pret mums izturēsies taisnīgi un ar cieņu. Galvenais “cilvēktiesību” mērķis ir aizstāvēt vājos, mazaizsargātos, tos, kas ne vienmēr spēj sevi aizstāvēt. Šādas tiesības piemīt visiem cilvēkiem, kas dzīvo sabiedrībā. Tas nozīmē to, ka Jūsu tiesībām jāņem vērā citu tiesības, ka Jūsu brīvība beidzas tur, kur sākas citu cilvēku brīvība. Jebkuras sabiedrības vienotību nosaka kopīgas darbības un mērķi, kā arī kopīgas vērtības, dažādi priekšnosacījumi vēlmei dzīvot kopā. Laika gaitā tādas materiālas un garīgas saiknes cita citu pastiprina un cilvēku un kolektīvā atmiņā kļūst par kultūras mantojumu. Uz šī mantojuma pamata balstās piederības sajūta un solidaritātes izjūta.
Tiesības uz izglītību piemīt ikvienai personai neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Visā pasaulē viens no izglītības mērķiem ir radīt sociālas saites cilvēku starpā. Izglītība apliecina kultūras un vērtības, tā rada vidi, kur var notikt socializācija, un ir kā sabiedrības spogulis, kurā kristalizējas kopīgi mērķi. Šīs tiesības piemīt visiem cilvēkiem, un tās tiek garantētas vairākos dokumentos. Pirmkārt, tas akcentēt mūsu valsts Satversmē, nosakot: „Ikvienam ir tiesības uz izglītību.”1 Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26.pants nosaka, ka ”katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītības mērķim jābūt pilnīgai personības attīstībai, un tai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana. Izglītībai ir jāveicina savstarpējā saprašanās, iecietība un draudzība starp visām tautām, rasu un reliģiskajām grupām un Apvienoto Nāciju Organizācijas darbība miera uzturēšanā.”…
