Tiesības ir visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos u.c. valsts atzītos tiesību avotos, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem. 1
Tiesību funkcijas ir sabiedrisko attiecību tiesiskās regulēšanas pamatvirzieni. Tiesībām piemīt regulatīvā (statiskā un dinamiskā) un aizsargājošā funkcijas.
Regulatīvās tiesību funkcijas ir pienākumu uzliekošās (liek personai veikt noteiktas pozitīvas darbības); aizliedzošās (personām jāatturas no attiecīgām darbībām); pilnvarojošās (nosaka tiesības ar pozitīvu raksturu).
Regulatīvi statistiskā - sabiedrisko attiecību stabilizācija, kas izpaužas pie noteiktu sabiedrisko statusu nolikšanas dažādiem subjektiem: proti – cilvēku brīvības un pamattiesību nostiprināšanā, institūciju un amatpersonu kompetencē. Šī funkcija lielākā mērā atspoguļo tiesību būtību.
Regulatīvi dinamiskā – tiesības nosaka kādai jābūt cilvēku uzvedībai nākotnē. Šī funkcija realizējas ar pienākumu normu palīdzību. Tā ar likumdevēju varu ir noteikti pienākumi izpildīt kara dienestu, maksāt nodokļus, pildīt saistības, kas ir radušās noslēdzot līgumu.
Aizsargājošas tiesību funkcijas ir reglamentē juridisko atbildības apjomu, subjektīvo tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu (definitīvās, operatīvās, kolīziju, politiskās normas). Aizsargājot minētās sabiedriskās attiecības, tiesībām ir jāvēršas pret to visu, kas traucē cilvēku normālu dzīvi, sabiedrības, valsts, pilsoņu svarīgāko interešu īstenošanu, sabiedrības attīstību - aizliedz to, soda par to. …
