Daba radījusi cilvēku tā, ka viņam jādzīvo sabiedrībā. Tikai pateicoties tai, viņš var iegūt līdzekļus savai eksistencei, kā arī visus tos labumus, kurus sniedz kultūra. Bet cilvēks, dzīvojot sabiedrībā, ne katrreiz grib saprast, ka arī otrs cilvēks, kurš ir tāds pats sabiedrības piederīgais kā viņš un kuram tā pat kā viņam arī jāiegūst vajadzīgie līdzekļi eksistēšanai, un kuram tā pat kā viņam ir tiesības uz tiem labumiem, ko sabiedrība dod. Tā bieži cilvēku interese un darbība var sadurties ar tādām pašām citu cilvēku interesēm un darbībām. Cilvēka egoistiskā daba rada cīņu atsevišķu cilvēku - sabiedrības locekļu starpā. Tāda cīņa, kuras pamatā ir tikai cilvēka egoistiskās intereses, kas negrib ievērot arī citu līdzcilvēku taisnīgās intereses, katru sabiedrības normālu dzīvi, kopīgu sabiedrības darbu un visu sabiedrības progresu padarītu pilnīgi neiespējamu. Lai to novērstu, pati sabiedrība izveidojusi uzvedības noteikumus sabiedrības kopdzīvei, kuri katram sabiedrības loceklim, t.i., katram cilvēkam, ir cieši jāievēro un jāpilda. Šos noteikumus sauc par normām.
Tās mēs varam nosaukt par mērauklām, kas regulē mūsu sabiedrisko dzīvi. Tās nosaka cilvēka darbības apmēru un robežas, un ko var darīt un kas nav atļauts. Normas tādā veidā nosaka un nodibina noteiktu un nepieciešamu sabiedrības kopdzīves kārtību, kas arī regulē atsevišķu sabiedrības locekļu - cilvēku - uzvedību sabiedrībā.…
