Tiesību normas ir radītas sabiedrības kontrolei, lai tā varētu tiesiski un vienlīdzīgi darboties un attīstīties. Tās radušās uz sabiedrībā jau pastāvošo tikumisko un sociālo normu bāzes, pie tam deleģētais likumdevējs padara vispārsaistošus normatīvos aktus leģitīmus. Valstīs ir izveidojušies sarežģīti mehānismi šo normu iedzīvināšanai dzīvē, no kuriem viens no nozīmīgākajiem ir tiesu sistēma.
Tiesu sistēma darbojas, lai izšķirtu sabiedrībā radušos strīdus, ņemot vērā vispāratzītās tiesību normas, kas iestrādātas gan patstāvīgajos gan palīg tiesību avotos. Šajā procesā liela nozīme ir normatīvo aktu un citu tiesību avotu interpretācijai un piemērošanai konkrētajiem gadījumiem. Tiesneša lēmumiem vajadzētu būt likumīgiem, objektīviem un pamatotiem, ņemot vērā visus apstākļus. Tiesneša lēmumi savukārt atspoguļojas tiesību normu piemērošanas aktos, pie kuriem ir pieskaitāmi tiesu nolēmumi – spriedumi un lēmumi.
Tiesību normu piemērošanas akti ir viens no redzamajiem tiesību normu pieņemšanas un tiesas procesu gala produktiem. Tiesu nolēmumi atspoguļo tiesas procesa rezultātu un tajā pašā laikā norāda uz iespējamajām sekām. Sākot rakstīt šo darbu problēmas radīja tieša jēdziena “tiesību normu piemērošanas akts” definīcija, taču apskatot Civilprocess un Kriminālprocesa likumus, tikai izveidots arī referātā esošais iedalījums tiesu nolēmumos atkarībā no tā, pie kāda procesa konkrētā lieta pieskaitāma. Līdz ar to, par referāta galveno uzdevumu uzskatu tiesību normu piemērošanas aktu salīdzinājumu abu procesu ietvaros. …