Pirmkārt gribētos Jūs iepazīstināt ar to, kas vispār ir tiesības. Valsts vara, cenšoties pēc sabiedrības labklājības un miera sabiedrības kopdzīvē, ar pavēlēm un aizliegumiem nosaka sabiedrības locekļu – cilvēku – darbības robežas un viņu privāto interešu, atkarībā no sabiedrības interesēm, apmērus. Šo obligāto pavēļu un aizliegumu, šo valsts varas izdoto saistošo normu kopību, kas regulē cilvēku ārējo darbību un nosaka viņu savstarpējās attiecības, kā arī attiecības pret valsti, sauc par tiesībām.1
Tiesības ar visiem tās rīcība esošiem informācijas izpausmes un cilvēku rīcības motivāciju ietekmējošiem līdzekļiem ir daļa no sabiedrības kultūras. Kā viena, tā otra kalpo cilvēku integrācijai vienotā sociālā organismā. Kā viena, tā otra atspoguļo vēsturiski uzkrāto pieredzi, tajā skaitā ari valodu.2
Otrkārt gribētos iepazināt Jūs ar to, kas vispār ir tiesības normas. Vārds “norma” nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību normas ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts. Tiesību norma ir cilvēku uzvedības modelis.
Tiesību normas – viena no jaunākajām struktūrām sociālo normu sistēmā, kura kļuva par iespējamu tikai ar valsts institūta attīstīšanu. No formālā viedokļa tiesības ir, izejošo no valsts, respektīvi, no tiesību normām, normu noregulēta sistēma. Tādēļ mēs varam secināt, ka tiesību normas ir primāra vienība tiesībās. Taču no tā neizriet, ka jēdzieni “tiesības” un “tiesību normas” ir vienlīdzīgi. Tie atrodas korelācijā, kā veselais un daļa. Bet tajā pašā laikā, tiesību normas – relatīvi patstāvīga parādība, ar specifiskām īpašībām, kas konkretizē mūsu priekšstatu par tiesībām, par tas jēdzienu, saturu un būtību, par ietekmes mehānismu uz sabiedriskajām attiecībām.
Pamatā tiesību normu rašanās ir izskaidrojama ar dažādiem konkrētiem vēsturiskiem faktiem. Milzīgu vēsturisku guvumu tiesību normu attīstībā ir devuši tādi izcili filozofi, kā Solons (Atēnās), Hamurapi (Senbabilonijā), Dominikāņu mūks-Akvīnes Toms (13.gs.), H.Grocijs, T. Hobss, Dž. Loks un citi. Dažādu valstu tiesību pamatā ir ņemtas Senās Romas, Grieķijas, Anglijas, u.c. tiesības. Laika gaitā tās tika papildinātas, pilnveidotas un, attīstoties kultūrai un civilizācijai, arī tiesību normas nepalika novārtā, jo, kas gan ir cilvēces eksistences un būtības galvenais princips. Katrs indivīds ir tiesīgs zināt, ko viņš var - ko nevar, uz ko ir tiesīgs un kas stāv pāri viņa tiesībām, pie kā griezties pēc taisnības, un kāds sods var viņu sagaidīt, pārkāpjot attiecīgās tiesību normas. …
