Tiesību nozīme sabiedrības dzīvē

Tiesības iespējams analizēt un interpretēt no diviem sociāli nozīmīgiem rakursiem, no dabisko tiesību un pozitīvistisko tiesību rakursa. Analizējot tiesības no pozitīvistiskā rakursa, tās ir sociāli deterministiskas, indivīda brīvību ierobežojošas, preskriptīvā veidā – pieprasošas vai aizliedzošas. Šādas tiesības darbojas kā regulatīvi, kuru pamatojums ir sabiedrības disciplinētība, drošība un sociālā solidaritāte. Savukārt, dabisko tiesību priekšmets ir indivīda brīvība, kā galvenā vērtība, un ar to saistītu vērtību aizsardzība.
Cilvēktiesības, kuras uzskatāmi ir dabisko tiesību elements, iestājas par ideju, ka katram cilvēkam neatkarīgi no pilsoniskās piederības ir vienlīdzīgas tiesības uz individuālo tiesisko labumu – dzīvības, brīvības, veselības, un īpašuma respektēšanu. Šīs tiesības ir grūti iekļaujamas pozitīvistiskos priekšrakstos, jo nepadodas tikai tīri loģiskai, lingvistiskai pozitīvistiskai analīzei, īpaši jautājumā par brīvību, jo pilnīgi brīvs savā sociālajā pašorganizācijā indivīds nespēj būt, jo tiesības ne tikai aizsargā indivīda brīvību, bet arī to ierobežo.
Saskaņā ar Jesajas Berlina pozitīvās un negatīvās brīvības koncepciju, brīvība sociālai būtnei nozīmē savstarpēju korelativitāti ar tiesībām un pienākumiem, kas paredz, ka negatīvā brīvība, kura paredz citu neiejaukšanos indivīda privātajā dzīvē, ir iespējama tikai ne-sociālam indivīdam.…