Tiesību normas ir valodas formā izteikti saistoši vispārīga rakstura uzvedības priekšraksti, kas vērsti uz noteiktu juridisko seku nodibināšanu. Tiesību subjektam ir jāpakļaujas šīs normas pieprasītajam uzvedības modelim. Tiesību norma piemērojama ne tikai attiecībā uz kādu noteiktu dzīves gadījumu, bet gan attiecībā uz visiem „šāda veida” gadījumiem. Kā tiesību normu piemērošanu pamato I.Krastiņš: „Tiesību ietekme uz cilvēku uzvedību parādās tikai tad, ja tās pielietojamas sociālajā dzīvē sastopamajās konkrētajās situācijās”.11
Lai tiesību normas īstenotu savu regulatīvo funkciju, tās ir jāpiemēro. Tiesību normas piemērotājam, izšķirot kādu konkrētu dzīves gadījumu, ir jāatrod uz šo gadījumu attiecināma tiesību norma un ar tiesību normu piemērošanas aktu jānosaka un jākonkretizē šajā normā paredzētās tiesiskās sekas.
Referātā es apskatīju un analizēju būtiskākos ar tiesību normu piemērošanu saistītos jautājumus. Darbā tika izmantoti spēkā esošie normatīvie akti, tiesību zinātnieku atziņas, pārdomas par aktuālākajām tiesību normu piemērošanas problēmām.
Tiesību normu piemērošana – kompetentu valsts iestāžu individuālu varas rakstura juridisku aktu izdošana, kas rada, groza vai izbeidz konkrētām personām tiesības un pienākumus vai nosaka tām sankcijas. Tiesību normu piemērošanas subjekti ir kompetentas valsts iestādes un organizācijas.
Tiesību normas piemēro gadījumos, ja;
1)tiesību normās konkrētām personām paredzētās tiesības un pienākumi nevar rasties bez kompetentu valsts iestāžu un organizāciju izdotiem individuāla rakstura aktiem – tiesību normu piemērošanas aktiem;
2)netiek pildīti juridiskie pienākumi vai rodas strīds par tiesībām;
3)izdarīts noziegums vai cita veida tiesībpārkāpums un pārkāpējam jānosaka sods.…