Tiesību uz dzīvību. Subjekts un saturs

Kopsavilkums
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1) Latvijas Satversmes 93.pants nosaka, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. „Ikviens” Latvijā ir persona sākot ar dzimšanas brīdi. No Latvijas normatīvajiem aktiem izriet, ka pēc 24. grūtniecības nedēļas augļa tiesības uz dzīvību tiek aizsargātas, jo pēc 24. nedēļas ir aizliegts veikt abortu. Tātad arī auglim noteiktā laika posmā tiesības uz dzīvību tiek aizsargātas.
2) Dzīvība ir cilvēka pamattiesība, bez kuras citas tiesības īstenot nav iespējams un tāpēc ir liela nozīme zināt, kad subjektam piemīt tiesības uz dzīvību.
3) Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka brīdis, kad persona kļūst pamattiesību subjektu ir atkarīgs no katras valsts individuāli. Tas sniedz demokrātiskai valstij iespēju regulēt aborta jautājumu atbilstoši tautas vērtībām.
4) Lai valsts aizsargātu gan augļa tiesības dzīvību, gan mātes tiesības uz privāto dzīvi, būtiski atrast balansu pār šīm vērtībām, kas ir saskaņā ar Latvijas Satversmi un tautas vērtībām. Latvijā līdzvērtīgi tiek aizsargātas abas vērtības.
5) Kaut arī subjekta tiesības uz dzīvību būtiski ietekmē aborta regulējums konkrētajā valstī, aborts Latvijā tiek aplūkots, nevis kā augļa tiesību uz dzīvību jautājums, bet kā sievietes tiesību uz privāto dzīvi sastāvdaļa.
6) No pamattiesībām auglim piemīt potenciālas tiesības uz dzīvību, bet auglis noteikti nav citu pamattiesību subjekts.


…