Tiešie deduktīvie slēdzieni

Tradicionālajā loģikā slēdzienus iedala: deduktīvajos, induktīvajos, slēdzieni pēc analoģijas. Deduktīvos slēdzienus var iedalīt: slēdzieni ar vienkāršām un slēdzieni ar saliktām premisām. Slēdzienus ar vienkāršām premisām: tiešie deduktīvie slēdzieni, vienkāršais kategoriskais siloģisms, epiheirēma polisiloģisms un sorīts.
“Tiešo deduktīvo slēdzienu būtība ir atributīvu spriedumu (atribūts - nepieciešamais, objekta vai parādības būtiska, neatņemama īpašība atšķirībā no nejaušajiem, pārejošiem viņa stāvokļiem) (spriedums - domāšanas forma, kas pārstāv jēdzienu savienojumu, viens no kuriem ir subjekts, kurš tiek noteikts un atklājas caur citu – predikātu) loģiskas formas pārveidošana. Šī pārveidošana izpaužas uz subjekta (subjekts – jēdziens par domas priekšmetu) un predikāta (predikāts - jēdziens par domas priekšmeta īpašību) attiecību variācijas saskaņā ar noteiktam loģiskajām kārtulām.” (Vedins I., 2000 : 304)
1.Pārvēršana

“Pārvēršanā ir operācija domāšanā, kuras dēļ no sākotnēja izteikuma iegūst jaunu izteikumu, kura subjekts ir sākotnēja izteikuma subjekts, bet predikāts – sākotnēja izteikuma predikātam pretrunīgs termins.” (Daberts V. 2005 : 59)
Pārvēršana maina sprieduma kvalitāti. Apgalvojuma spriedums pārvēršas noliegumā un otrādi. Pārvēršana notiek ar diviem noliegumiem: viens noliegums attiecas uz kopulu, (kopula - sprieduma daļa, kas savieno subjektu ar predikātu) otrs uz predikātu.
Svarīgākais sprieduma forma pārveidošanā ir uzreiz pareizi noteikt sprieduma predikātu. Citādi turpmākās loģiskas darbībās subjekta un predikāta attiecības būs sagrozītas. …