Īstenības izzināšanas procesā cilvēks iegūst jaunas zināšanas. Dažas zināšanas tiek iegūtas, vienkārši vērojot apkārtējo pasauli, kad priekšmeti un parādības tieši iedarbojas uz cilvēka maņu orgāniem. Tādas zināšanas sauc par tiešām.
Tomēr lielāko daļu zināšanu cilvēks iegūst, abstrakti domājot, tālāk analizējot uztverto informāciju, spriežot par esošajām zināšanām. Noteikts spriedumu savienojums dod iespēju secināt no šiem spriedumiem jaunu spriedumu. Rodas zināšanas, kuras sauc par pastarpinātām jeb izsecinātām. Secinājums ir iespējams arī uz viena sprieduma informācijas pamata. Šādas loģiskās konstrukcijas sauc par slēdzieniem. Tātad,
slēdziens ir domāšanas forma, kurā no viena vai vairākiem spriedumiem tiek iegūts jauns spriedums, kas ietver sevī jaunas zināšanas.
Sākotnējos spriedumus sauc par slēdziena premisām (latīņu valodā “praemissa” – priekšnoteikums), bet jauniegūto spriedumu – par slēdziena secinājumu. Tas ir, par premisām tiek saukti tie sākotnēji zināmie spriedumi, no kuriem tiek izsecināts jauns spriedums. Jauno spriedumu tad arī sauc par slēdzienu. Tātad,
jebkurš slēdziens sastāv no priekšnoteikuma – premisas (vai vairākām premisām), izsecinājuma un slēdziena.
Viens no slēdzienu veidiem ir tiešie slēdzieni. Tie māca iegūt pēc iespējas vairāk informācijas no vienas domas, palīdz labāk saskatīt domas struktūru un tās elementus.
Tiešie slēdzieni ir slēdzieni ar vienu premisu.
Tiešo slēdzienu būtība ir spriedumu loģiskās formas pārveidošana, un šo slēdzienu vidū tradicionāli tiek izdalīti šādi veidi: pārvēršana, apgriešana, pretstatīšana predikātam un pretstatīšana subjektam.…
