Tāpēc darba struktūra ir veidotā ar tādu domu, kā pirmajā darba nodaļā, es apskatu tiesisku apziņu, kā tādu, jo neizprotot tiesiskas apziņas vispārējas īpašības, mēs nevarēsim izveidot attiecīgas parādības psiholoģisku apskatu. Otrajā un trešajā nodaļā es pievērsu savu uzmanību tiesiskas apziņas psiholoģiskajiem aspektiem, tas nozīmē, ka es apskatu tiesiskas apziņas veidošanas sabiedriskās un individuālās apziņas robežās. Un tālāk, es apskatu tiesiskas apziņas deformācijas izpausmes, ar tādu domu, kā tāda veidā ir iespējams izveidot pilnu tiesiskas apziņas izpratni, psiholoģisko procesu robežās. Tātad darba objekts ir tiesiskas apziņas un sabiedriskas, tajā skaitā arī individuālas apziņas mijiedarbība, psiholoģisku procesu līmenī, un tieši šīs process veido darba priekšmetu.
Savukārt darba mērķis ir izveidot skaidru tiesiskas apziņas psiholoģisku aspektu izpratni. No izvirzīta darba mērķa, izriet attiecīgi darba uzdevumi:
1.izprast un izpētīt tiesisku apziņu, ka tādu;
2.izdalīt attiecīgus tiesiskas apziņas psiholoģiskus aspektus, izskatot tiesiskas un sabiedriskas, tajā skatā ari individuālas apziņas mijiedarbību un veidošanas pamatus;
3.apstiprināt darba teorētisku daļu ar praktiskiem piemēriem, izskatot tiesiskas apziņas deformācijas veidus.
Darba uzdevumu sasniegšanai es izmantoju šādas zinātniskas izziņas metodes:
abstrahēšana, izvēloties no visas informācijas klāsta, nepieciešamo darba veidošanai;
dažādu autoru pētījumu analīze, sintēze;
dažādu autoru uzskatu salīdzināšana;
indukcija un dedukcija, veidojot patstāvīgus secinājumus un kopsavilkumus;
modelēšana, veidojot darba objektu shēmas un tabulas;
sistēmiska pieeja, veidojot darba piekto nodaļu apskatīju pētījuma objektus kā vienotu sistēmu.
Tiesiska apziņa pati par sevi, ir katra valsts subjekta rīcības un pastāvēšanas pamats. Sabiedrība un valsts var pastāvēt tikai balstoties uz tiesībām, un atkarībā no tā, kādā mērā katrs atsevišķs indivīds izprot un ievēro šīs tiesības (balstoties galvenokārt uz tiesisku apziņu), attīstās kopējais valsts un sabiedrības labklājības līmenis, un citi svarīgie cilvēka eksistēšanas nosacījumi. Tātad tiesiska apziņa, kā tiesiskas realitātēs parādība var būt attiecināta pie tā sauktiem vispārīgiem tiesību funkcionēšanas un veidošanas pamatiem. Un tāpēc, kamēr eksistē tiesības, tiesiskas apziņas izpratne un pētīšana (gan izskatot tas psiholoģiskus aspektus, gan arī citus) būs aktuāla.
Apziņa pati par sevi ir skaidrota vairākos variantos, piemērām: apziņa – 1. Doma, jūtas, skaidra kaut kā izpratne. 2. Cilvēka spējas domāt, spriest, noteikt savu attieksmi pret īstenību; psihiska darbība kā īstenības atspoguļojums. 3. Cilvēka stāvoklis veselā saprātā un atmiņa, spējas apzināties savu rīcību un jūtas.1 Un runājot tieši par tiesiskas apziņas jēdziena izpratni, tad tā nepastāv vienā vienotā varianti. Daudzi zinātnieki izvirza dažādas tiesību, un tāpēc arī tiesiskas apziņas, veidošanas un funkcionēšanas teorijas. Šī darba uzdevums nav izskatīt visas šīs teorijas un tāpēc es izvēlos vienu no tam, manuprāt, aktuālāku mūsdienu Latvijā, un balstoties uz to nosaku tiesiskas apziņas jēdziena definīciju. Tiesiska apziņa ir jūtu, uzskatu, ideju u.c. tās sastāvdaļu kopums, kas pauž cilvēku attieksmi pret esošam un vēlamām tiesībā. Likumdošanu, likumību, tiesvedību utt., viņu priekšstatus par tiesiski pamatoto un nepamatoto, ka arī – kopums, kas ir saistīts ar viņu tiesībām un pienākumiem – to apzināšanos un realizāciju.2 Attīstot definīcijā esošo izpratni, ir lietderīgi atcerēties, ka tiesiskā apziņa pastāv divos veidos: sabiedriskās un individuālās tiesiskas apziņas formās. Kā kategorija tā ir atsavināta no apziņas kategorijas. Tāpēc, sekojot tiesiskas apziņas jēdziena pilnveidošanas loģikai, vispirms īsumā precizēsim apziņas izpratni. …
