KOPSAVILKUMS
Uztura līgums ir vienošanās starp personu, kurai ir nepieciešams uzturs, tai skaitā gan apģērbs, gan miteklis, ēdiens, un starp personu, kura pretī saņemot kādu mantisku vērtību sniegs nepieciešamo palīdzību.
Par mantisku vērtību var būt gan nauda, gan nekustamais īpašums, kā arī cita vērtība, kura atbilst sniegtajam uzturam. Praksē visbiežāk ir redzams, ka cilvēki izvēlas naudu vai nekustamo īpašumu, precīzāk, mājokli.
Uztura līgums tiek slēgts uz ilgu laika periodu, arī uz uztura ņēmēja mūža ilgumu, līdz ar to līguma izpildes gaitā, ir gadījumi, kad uztura ņēmējs izrādās ilgdzīvotājs un saistībā ar nodoto mantu parādās ne līdzvērtība ar sniegto uzturu. Secinot, ka uztura devējs nevar izvirzīt prasījumus ar pastāvošo nevienlīdzību.
Pirms uztura līguma noslēgšanas, uztura devējam būtu nepieciešams pārliecināties par uztura ņēmēja mantisko stāvokli. Jo, ja pastāv prasījumi pirms līguma slēgšanas, uztura devējam piešķirtā manta var tikt apdraudēta, jo no tās var tikt piedzīta parāda summa, ko uztura ņēmējs nespēj apmaksāt, sakarā ar mantisko vērtību trūkumu.
Attiecībā uz termiņiem, kādos būtu jānodod nepieciešamais uzturs uztura ņēmējam, Civillikums paredz garus termiņus, kas var izrādīties nepietiekošs. Tāpēc, lai nerastos domstarpības starp līdzējiem, līgumā būtu jānorāda termiņi, kādos uzturs tiks nodots, tādējādi izvairoties no strīdiem.
Jo sīkāk līgumā noteikumi būs noteikti, jo vieglāk strīda gadījumā būs panākt taisnību. Lai atceltu uztura līgumu strīda gadījumā, tiesas kārtība ir obligāta. Taču ne vienmēr atceļot uztura līgumu atjaunosies iepriekšējais stāvoklis. Gadījumos, ja uztura devējs ir pārdevis nekustamo īpašumu, tiesas ceļā to atgūt nebūs iespējams.
Tiesu prakse par uztura līgumiem ir ļoti maza, jo tikai nesen cilvēki sāka interesēties par savu un mantas aizsardzību nākotnē. Tas izskaidrojams ar personu, sevišķi to, kuras ir sasniegušas pensijas vecumu, pārmērīgo uzticēšanos saviem radiniekiem un draugiem. Uztura līgumu agrāk aizstāja tādi kā testaments un dāvinājuma līgums.
Testaments nostāda nedrošā situācijā uztura devēju, jo tikai pēc personas nāves, kļūst zināms vai mantiskā vērtība nonāks uztura devēja īpašuma, vai uz mantojumu nepieteiksies kāds tiesīgāks mantinieks. Savukārt tāda pati nedroša situācija ir uztura ņēmējam, ja viņš īpašumu pārdevis vai dāvinājis. Viņš var paļauties tikai uz otra cilvēka sirdsapziņu un godaprātu. Tāpēc šajā ziņā, drošākais veids ir noslēgt uztura līgumu.
…
