Cenšoties panākt pēc iespējas augstāku sabiedrības labklājības līmeni, valsts vara ar pavēlēm un aizliegumiem nosaka sabiedrības locekļu – cilvēku – darbības robežas un apmērus. Šo valsts varas izdoto saistošo normu kopību, kas regulē cilvēku ārējo darbību un nosaka viņu savstarpējās attiecības, kā arī attiecības pret valsti, sauc par tiesībām. Tiesības vispirms satur noteikumus par uzvedību, tās ir katras sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Bez tam tiesības nosaka kārtību, kurai jāpakļaujas kā visai sabiedrībai, tā atsevišķiem sabiedrības locekļiem. Tādējādi tiesības regulē sabiedriskās attiecības, kā rezultātā tās iegūst tiesisku formu, tas ir, tās kļūst par tiesiskām attiecībām. Lai pareizi izprastu tiesiskās attiecības ir jāsaprot ko nozīmē sabiedriskās attiecības vispār. Sabiedriskās attiecības ir sakari starp cilvēkiem, kas veidojas savstarpējo attiecību procesā. Svarīgākie ir ekonomiskie sakari jeb tie veido sabiedrības attiecību bāzi un nosaka visas pārējās sabiedriskās attiecības.
Katra sabiedrības locekļa vieta sociālo attiecību sistēmā pamatojas uz objektīvām likumsakarībām, kuras funkcionē sabiedriskās attiecībās, un atkarīga no viņa aktivitātes. Tieši tāpat ir arī tiesiskajās attiecībās, kur katra tiesisko attiecību subjekta vieta ir atkarīga no tiesību normām un tiesību subjekta aktivitātes. Tāpēc ir ļoti svarīgi katram sabiedrības loceklim apzināties un noskaidrot savas tiesības un pienākumus, jo līdz ar to veidojas daudz dinamiskākas un elastīgākas tiesiskās attiecības.
Pēc elementu sastāva tiesiskajām attiecībām piemīt sarežģīta struktūra. Tajā ietilpst – subjekts, objekts un tiesisko attiecību saturs. Tāpēc rakstot šo darbu vērsīšu uzmanību tiesisko attiecību subjektiem, to veidiem, to spējām iesaistīties tiesiskajās attiecībās, bez tam tiesisko attiecību objektu veidiem, kā arī tiesisko attiecību saturam. Bez tam mēģināšu noskaidrot sabiedrības tiesisko attiecību veidus, īpašu uzmanību pievēršot juridiskajiem faktiem, to nozīmei un klasifikācijai..
Tiesiskās attiecības ir “sabiedrības attiecības, kuras regulē tiesību normas un kuru dalībniekiem pieder subjektīvās tiesības un juridiskie pienākumi, ko nodrošina valsts”
Tiesiskajām attiecībām piemīt vairākas īpatnības:
a) tiesiskās attiecības rodas starp likumā noteiktām personām, starp personām un lietām;
b) tiesisko attiecību dalībniekiem savstarpējās uzvedības noteikumi ir stingri noteikti, viņi ir konkrētu tiesību un pienākumu īstenotāji:
c) tiesiskās attiecības vienmēr rodas uz tiesību normu pamata;
d) tiesisko attiecību realizāciju aizsargā valsts.
Tiesiskās attiecības ir “centrālais posms tiesiskās regulēšanas mehānismā, galvenais tiesību realizācijas kanāls.” Tiesiskās attiecības vienmēr rodas starp likumā noteiktām personām. Piemēram, darba tiesībās ir noteiktas attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju; krimināltiesiskajās attiecībās – attiecības starp tiesību pārkāpēju – vainīgo un cietušo. Tiesisko attiecību dalībnieki vienmēr ir apveltīti ar subjektīvām tiesībām un viņiem ir noteikti pienākumi. Tiesisko attiecību saturs veidojas attiecību dalībnieku gribas izpausmē, juridisko normu darbībā, kā arī saskaņā ar tiesību normu piemērojošo subjektu (kompetentu valsts iestāžu un organizāciju) aktiem. Lai rastos un realizētos tiesiskās attiecības nav nepieciešami visi augstākminētie nosacījumi. Parasti tiesiskā regulēšana notiek bez tiesību piemērojošu subjektu iejaukšanās.
…
