Jautājums par Latvijas iedzīvotāju tirdzniecības sakariem historiogrāfijā ir bijis viens no visvairāk diskutējamais. Jaunākie pētījumi rāda, ka tirdzniecības attīstība visas tautas ap Baltijas jūru ir devušas savu ieguldījumu. (1)
Rīga un tās apvidus jau no seniem laikiem bijis nozīmīgs tirdzniecības ceļu krustpunkts. Caur Rīgu veda tirdzniecības ceļi no Rietumeiropas un Skandināvijas uz Krievijas zemēm. Rīga un Pierīgas apvidus izsenis vilinājis iekarotājus iegūt izdevīgo ģeogrāfisko vietu Baltijas jūras piekrastē. To pārstaigājuši gan vācu krustneši, gan zviedru, poļu, prūšu, vācu un krievu karaspēki.
Neskatoties uz biežajiem kariem, Rīgas pilsēta turpināja augt, arī tās apkārtne piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu.
Šī darbā ir apkopota un izmantota dažādu avotu informācija. Veidojot patstāvīgo darbu es centos izdarīt to interesantāk, rakstot, manu prāt, tikai svārīgāko informāciju tajā likā.
18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē Latvijas saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē notika lielas pārmaiņas. Preču ražošanas pieaugums un kapitālistisko attiecību veidošanās iesaistīja Krieviju un līdz ar to ari Latviju pasaules tirgus sistēmā un grāva dzimtbūtnieciskās ekonomikas pamatus. Muižnieki sāka ražot tirgum - galvenokārt ārējam - arvien lielāku daļu lauksaimniecības produktu. Tirgus saimniecības veidošanās pamatā bija ari sabiedriskā darba dalīšana un atsevišķu rajonu specializācija. Tas viss veicināja tirdzniecisko sakaru paplašināšanos, radīja preču apgrozības pieaugumu, kas savukārt izraisīja pārmaiņas pilsētu saimnieciskajā dzīvē, arī tirdzniecībā, amatniecībā un rūpniecībā, kur vērojama pakāpeniska atteikšanās no vecajām darbības formām un saistīšanās progresīvākās tirgošanās un ražošanas attiecībās, kādas raksturīgas tirgus saimniecībai.
19. gadsimta pirmajā pusē Latvijas pilsētu dzīvē notika vairākas būtiskas pārmaiņas, bet tām bija cits raksturs nekā uz laukiem. Pilsētas joprojām pārvaldīja rātes, ģildes un cunftes, kā ari vācu biedrības. Rātskungu amatus ieņēma bagātāko tirgotāju un ģilžu pārstāvji, kuri modri sargāja pilsētu saimnieciskās, iekšējās dzīves un sadzīves privilēģijas. Turklāt pilsētām savas privilēģijas izdevās labāk pasargāt nekā muižniekiem, jo 19. gadsimta pirmajā pusē valdība neizdeva nekādus svarīgus likumus, kas mainītu pilsētu iekārtu un satversmi.
18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē Latvijas pilsētas bija vairāk tirdzniecības, nevis rūpniecības centri. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka lielākā latviešu tautas daļa bija zemnieki, kuri naturālās saimniecības apstākļos galvenokārt iztika ar saviem ražojumiem.
19. gadsimta otrā puse Latvijas vēsturē bija intensīvs ražošanas pārveidošanas laiks, pāreja uz īpašuma formu daudzveidību un aktīvu uzņēmējdarbību. Plašs preču noieta tirgus, preču saimniecības strauja attīstība pēcreformu Krievijā, valsts atbalsts uzņēmēju ekonomisko interešu nodrošināšanai paātrināja Latvijas iekšējos saimnieciskos procesus. Vietējo tirgotāju daudzu gadu pieredze, kura bija uzkrāta tirdzniecības starpniecības operācijās Viskrievijas un Rietumeiropas tirgos, lielo tirdzniecības firmu tiešie lietišķie darījumi ar attīstītāko Rietumeiropas valstu firmām atvieglināja pieeju zinātniski tehniskās informācijas centriem un paātrināja šo zināšanu rezultātu izmantošanu Latvijas rūpniecības un tirdzniecības attīstībā. Jāmin arī tas, ka Latvijā jau bija sagatavoti ražošanas organizatoru kadri no vietējo lieltirgotāju, tehniskās inteliģences un arī no vācu muižniecības pārstāvju vidus.
Strauji attīstījās jūras transports un dzelzceļu tīkls. Latvijas teritoriju šķērsoja tranzīta ceļi no austrumiem uz rietumiem. Tas nodrošināja Latvijas tirdzniecības izaugsmi. No Iekškrievijas rajoniem Latvijas tirdzniecības centros ieplūda preces un norisa Krievijas lauksaimniecības preču eksports uz Rietumeiropas valstīm.…
