Monopols ir nepilnīgas konkurences galējais variants, kad kādas preces ražošanā vai pat veselā nozarē darbojas tikai viens uzņēmums. Šis stāvoklis ļauj ražotājam noteikt augstākas cenas savām precēm vai pakalpojumiem nekā tās būtu brīvas konkurences apstākļos. Šādas rīcības mērķis ir iegūt peļņu, kas šajā gadījuma būtu lielāka nekā normālas konkurences apstākļos iegūstamā peļņa.
Latvijas apstākļos mēs varam runāt par tādu formu kā dabiskais monopols, kas ir radies centralizētās plānveida ekonomikas apstākļos. Ja runājam par enerģētikas nozari tad tie ir divi lieli uzņēmumi – Latvijas Gāze un Latvenergo. Latvenergo gadījumā tas ir neprivatizējams valsts uzņēmums, bet Latvijas Gāze ir privatizēts monopoluzņēmums.
Mazās valstīs šādās nozarēs monopolstāvoklis ir bieži satopams, jo nav racionāli veidot atsevišķus uzņēmumus, kas savstarpēji konkurētu, dēļ lielajām izmaksām, kas ir saistītas ar sarežģīto infrastruktūras izbūvi. Šāda konkurence krasi pazeminātu nozares efektivitāti un šādas konkurences apstākļos cenas pat varētu pieaugt nevis samazināties, kas būtu saistīta ar finanšu pārklāšanos nozares ietvaros.
Tātad šī it kā brīvā tirgus konkurencei neatbilstošā uzņēmējdarbības forma noteiktos apstākļos nodrošina pat labākus rezultātus nekā brīvā konkurence. Tomēr kā panākt lai monopolists nenoteiktu nesamērīgi augstas cenas savām precēm vai pakalpojumiem?
Lai no tā izvairītos valstij ir jānosaka sava politika attiecībā pret monopoluzņēmumiem, jo šajā gadījumā valsts pārstāv tās iedzīvotāju un uzņēmēju intereses. Šīs intereses lielā mērā ir arī valsts intereses, jo sabiedrisko pakalpojumu, kurus nodrošina monopoluzņēmumi, īpatsvars iekšzemes kopproduktā pieaug un šo pakalpojumu cenu celšanās visspēcīgāk ietekmē inflāciju. Monopoluzņēmumu tarifu īpatsvars kopējā patēriņa cenu indeksā 1998. – 2001. gadā pārsniedza 30 %.
…