Maizes pirmsākumi meklējami apmēram 15 tūkstošus gadus atpakaļ, kad pirmatnējie cilvēki starp akmeņiem saberza graudus, sajauca tos ar ūdeni un ieguva putru. Kad cilvēki iemācījās iegūt uguni, šķidro graudu putru jau varēja uzcept, bet vēlāk no biezākas putras pagatavot arī pirmos plācenīšus. Pagāja vairāki gadu tūkstoši un tikai tad cilvēki iemācījās pagatavot maizi no raudzētas mīklas. Tas bija apmēram pirms 5. - 6.tūkstošiem gadu, kad senie ēģiptieši sāka cept raudzētu maizi. Viņi bija pirmie, kas iemācījās ieskābēt un uzraudzēt mīklu, no kuras ceptā maize bija ievērojami garšīgāka, poraināka un ilgāk saglabājās svaiga. Vēlāk ēģiptieši ievēroja, ka no maizes mīcīšnas ilguma ir atkarīga maizes garša. Kāds tālaika dzejnieks savās vārsmās rakstījis :”Mana tauta ir vienīgā, kura maizi mīca ar kājām, bet mālus – ar rokām.”
Maize salīdzināta ar sauli un pašu dzīvību. Ne velti daudzas senās tautas maizi, tāpāt kā sauli, apzimēja ar vienādu simbolu – apli, kura vidū ir punkts. Maizes cepēja profesija tika turēta augstā godā, to apliecina arī uz kādas faraona kapeņu sienas attēlota detalizēta maizes gatavošana. Par maiznieku nevarēja kļūt jebkurš pretendents, vispirms viņam vajadzēja doties garos ceļojumos, no kuriem bija jāatved jaunas receptes. Tad māceklim bez atlīdzības pie meistara bija jānostrādā vesels gads, līdz viņš varēja sākt strādāt patstavīgi. Visu maiznieka amatu noslēpumu apgūšna ilga septiņus gadus. Maizes cepšanas māksla no Ēģiptes aizceļoja uz Grieķiju un Romu.
Daudzus tūkstošus gadu maizes ražošanas tehnoloģija un tehnika praktiski palika bez izmaiņām. Smagais cepēju darbs Senajā Romā gandrīz neatšķīrās no nogurdinošā maiznieku darba cariskajā Krievijā XX gadsimtā. Ilgus gadus maizes ražošana bija ļoti neattīstīta rūpniecības nozare.
Pasaulē līdz 16.gs. maizes cepšanai galvenokārt izmantoja miežus, savukārt mūsdienās, visplašāk izmanto kviešus. Gadsimtiem ilgi graudaugi ir cilvēku svarīgākie pārtikas produkti. Eiropā un Ziemeļamerikā visplašāk izmanto kviešus, Ziemeļu un Austrumeiropā arī rudzus, bet Dienvid- un Vidusamerikā galvenokārt - kukurūzu, Āfrikā – prosu un Āzijā rīsus
Maizes ceļš Latvijā
Latvieši ir zemkopju tauta. Maize ir gan zemkopja pūļu atalgojums un galvenais iztikas avots, gan arī daudz kas svētāks – maize ir mājas un ģimenes svētība. Maizes cepšanas māka līdz mums nonākusi kā dzīvības dzīvības uzturēšanas stafete.
Izsenis latvieši godā turējuši gan zemes arāju, gan sējēju un malēju – visu, kas saistīts ar maizi.
