XVIII gadsimta vidū zviedru izgudrotājs Kristofer Polgem uztaisīja apkurināšanas sistēmas rasējumu ar gaisa kanāliem, kas ir novietoti zem grīdas. 1825. gadā ”Mechanics Magazine” žurnālā tika publicēts raksts, kas stāsta par to, ka ķīnieši sāka interesēties par apkurināšanas sistēmām, kas ir līdzīgas seno romiešu sistēmai.
Iespējams, grīdas apkure tika izgudrota nevis Senajā Romā, bet gan mūsdienu Zviedrijas teritorijā - jau akmens laikmetā, 6000 gadus atpakaļ. Voullerime tika atrastas grīdas apsildes primitīvas sistēmas drupas, kurā siltais gaiss cēlās pa kanāliem uz virszemi tur, kur gulēja ļaudis.
Pagājušā gadsimta 20.gados tika atklātas vecas britu un franču sistēmas, kas atgādina mūsdienu ūdens grīdas apkuri.
Pēc senajiem laikiem kā komforta sistēma, grīdas uzsildīšana sāka vētraini attīstīties kā pilnvērtīga un patstāvīga apkures sistēma, tikai no pagājušā gadsimta vidus. Tā kļuva, tāda, iespējams, pateicoties plastmasas cauruļu attīstībai, kā arī temperatūru kontroles, pārvades automatizācijas sistēmu attīstībai un siltuma avotu pielietojumam ar atjaunojamajiem resursiem.
No XX gadsimta 60.gadiem Skandināvijā siltā grīda sāka strauji izspiest tradicionālas (pirmkārt radiatorus) apkures sistēmas, un jau šodien Zviedrijā, piemēram, ir pati izplatītākā apkures sistēma (vairāk kā 85% no visām jaunbūvēm būvējas tieši ar tādām apkures sistēmām).
…
