Caur merkantīlistu domām par naudu un zeltu kā valsts labklājības veidotājiem un fiziokrātu uzskatu kopumu, ka tautas bagātība ir tikai lauksaimniecībā radītais produkts, ekonomikas tēvs, angļu ekonomists un filozofs Ā. Smits (Adam Smith 1723. – 1790.) 1776. gadā izdotā grāmata „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem” rakstīja, ka tauta bagātību spēj vairot ne vien lauksamniecība, bet arī rūpniecība. Un jo vairāk preču tiks saražotas patērētāju vajadzībām ar konkurences palīdzību, jo tas vairāk vairos tautas labklājību. Viņš uzskatīja, ka valsts uzplaukuma galvenie nosacījumi ir valsts neiejaukšanās ekonomikā, privātīpašums un šķēršļu likvidācija personiskās iniciatīvas attīstībai. Ā. Smits izmantoja salīdzinājumu ar „neredzamo roku”, lai apzīmētu visus ekonomiskos spēkus, kas mūsdienās ir piedāvājums un pieprasījums. Tālāk veidotais liberālisms balstījās uz Ā. Smita domu, ka valstij nevajadzētu iejaukties ekonomiskajos procesos. Ā. Smita uzskati, to paudēji un atbalstītāji veidoja klasisko politiskās ekonomijas skolu. Pastāv trīs ekonomiskās skolas:
1.Austriešu (izvairījās no matemātikas procesu pielietošanas ekonomikā)
2.Kembridžas (Amerikas ekonomiskā skola, piedāvāja pieprasījuma un piedāvājuma līkņu teoriju)
3.Lozannas (Matemātikas skola, kas izmantoja dažādas formulas un vienādojumus ekonomisko procesu pamatošanai)
Pāreja no vecās ekonomiskās sistēmas uz jauno ekonomisko sistēmu risinājās ilgākā laika posmā. Process sākās 20. gs. sākumā, kad notika pārorientācija no preču ražošanas uz pakalpojumu sniegšanu Pašlaik notiek ne mazāk būtiskas pārmaiņas, kuru rezultātā komercijā par prioritāti tiek uzskatīta ne vairs pakalpojumu sniegšana, bet gan pieredzes piedāvāšana. Kapitālistiskā iekārta ir centusies komercializēt visas cilvēka dzīves jomas. Ekonomiskās prioritātes ir izgājušas attīstības ceļu, kura gaitā ražošanu aizstāja pakalpojumu sniegšana un visbeidzot kultūras pieredzes tirdzniecība, kas liecina par to, ka komercijas mērķis ir pārvērst visa veida attiecības par ekonomiskajām attiecībām. Tā vien šķiet, ka sabiedriskās attiecības tiks aizstātas ar naudas attiecībām. Mēs ar vien vairāk pērkam cilvēku mīlestību, rūpes, gādību, padomu un uzmanību, izskatu, manieres. Dzīve aizvien vairāk līdzinās precei. Kultūrai atvēlētais laiks pamazām izsīkst. Ekonomika no dzīves iztikas līdzekļiem ar naudas palīdzību ir pārvērtusies par dzīves noteicēju. Nauda ir kļuvusi ne tikai par materiālās, bet arī garīgās enerģijas universālu normu, kurā ir akumulēti visi pārēji enerģijas veidi. Vai iestāsies krīze? …
