Visas ekonomiskās attīstības stadijās galvenais tautsaimniecības posms ir uzņēmums. Tieši uzņēmumā notiek produkcijas ražošana un pakalpojumu sniegšana patērētājiem, veidojas tieša saikne starp uzņēmuma darbiniekiem, ražošanas līdzekļiem un patērētājiem.
Uzņēmums ir patstāvīgs saimniekošanas subjekts, kas ir dibināts produkcijas ražošanai, darbu veikšanai un pakalpojumu sniegšanai ar mērķi apmierināt sabiedrības vajadzības un iegūt peļņu.
Uzņēmuma galvenie uzdevumi ir patērētāju vajadzību apmierināšana pēc precēm vai pakalpojumiem, kā arī uzņēmuma darbinieku sociāli ekonomisko interešu realizēšana, savstarpējo attiecību veidošana ar valsti un uzņēmējdarbības partneriem un šo attiecību uzturēšana.
Mūsdienu uzņēmumu raksturīga īpašība ir to spēja elastīgi reaģēt uz tirgus situācijas izmaiņām, tāpēc uzņēmumu vadītājiem jābūt kompetentiem izvēlētajā darbības jomā un apveltītiem ar noteiktām īpašībām – mērķtiecību, neatlaidību, jābūt gataviem neveiksmēm un spējai mācīties no savām kļūdām.
Uzņēmumam ir vajadzīga laba darbinieku komanda, lai tas būtu gatavs konkurences cīņai.
Konkurence ir tirgus attiecību dzinējspēks. Tā atsijā no saimnieciskās aprites visu to, kas neatbilst sabiedrisko vajadzību līmenim: novecojušu produkciju, profesijas un specialitātes, nerentablas tehnoloģijas un uzņēmumus. Citiem vārdiem sakot, konkurence ir dabisks vienīgais ekonomiskās pašregulēšanās process, kas balstīts uz zinātnes un tehnikas progresa sasnieguma pamata. Konkurence veicina jaunu ekonomisko, tehnisko un vadības ideju rašanos, progresīvu tehnoloģiju ieviešanu, jaunu uzņēmumu un ražotņu dibināšanu.
Konkurence tirgus ekonomikā ir arī izaicinošs spēks, kas izraisa daudzu uzņēmumu finanšu krīzi, bankrotu un iedzīvotāju bezdarbu. Efektīvas konkurences attīstības nosacījums ir jebkura uzņēmuma monopolstāvokļa un ražotāja diktāta nepieļaušana. Latvijā tas tiek panākts ar diviem paņēmieniem: no vienas puses – privatizējot valsts īpašumu, bet no otras – nodrošinot konkurences likumdošanu, kurā skaidri norādīts, ka nav pieļaujama jebkuras nelikumīgas valsts monopola formas, t.sk. rentablu uzņēmumu nacionalizācija, neizdevīgu valsts pasūtījumu piespiedu uzspiešana uzņēmumiem, direktīva preču sadale, ražošanas valstiska plānošana, cenu regulēšana u.c. valsts iejaukšanās un regulēšanas formas.
Reformējot īpašuma attiecības valsts uzņēmumu privatizācijas ceļā, uzņēmumiem piešķir visas tiesības to patstāvīgai saimnieciskai, finansiālai un komerciālai darbībai, preču ražotāju un patērētāju interešu harmonizēšanai. Iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai ir radīta speciāla likumdošana – Likums par patērētāju tiesību aizsardzību, Likums par preču un pakalpojumu drošumu, Likums par darba aizsardzību u.c.
Pilnīgas konkurences tirgus rada tādu vidi saimniekošanai, kas veicina uzņēmības un iniciatīvas attīstību uzņēmumu darbībā. To panāk ar valsts iedarbības mehānisma palīdzību.…
