Mūsdienu sabiedrībā ik dienas nākas saskarties ar citiem cilvēkiem, un šĪs saskarsmes rezultātā bieži rodas visdažādākās darījumu attiecības. Darījumu attiecības starp vienu vai vairākām privātpersonām (fiziskām personām), vienu vai vairākām juridiskām personām, kā arī starp juridisku personu un fizisku personu regulē Latvijas Republikas Civilllikuma Saistību tiesību daļa. Tas ir galvenais likums, kas regulē darījumu attiecības.
Saskaņā ar Civillikuma 1401.pantu, saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība. Vārds “saistība” asociējas ar stāvokli, kurā kāds ir saistīts ar solījumu vai pienākumu. Jau Senajā Romā juristi vispirms uzsvēra, ka saistība (obligatio) ir valgs vai važa, kas saista: saistība ir tiesību važa, ar kuru gribot negribot tiekam iesaistīti pienākumā kaut ko izpildīt saskaņā ar mūsu valsts tiesībām.1 Saistībā galvenais ir pienākums saistību izpildīt un izpildes rezultāts.
Kā jau iepriekš minēts, viena no visvairāk pielietotajām saistību tiesībām ir darījumu slēgšana starp divām vai vairākām personām. Lai šie darījumi iegūtu likumīgu spēku, abām pusēm ir nepieciešama tiesībspēja un rīcībspēja, pretējā gadījumā darījuma tiesiskums var tikt apšaubīts un darījums var tikt atzīts par spēkā neesošu.2
Līgums ir viens no visvairāk izplatītajiem civilo tiesību un pienākumu rašanās pamatiem. Tas ir līgumslēdzēju gribas izpausmju kopsavilkums, kā to rāda arī līguma latīniskais apzīmējums Contractus (Contrahere – savilkt kopā, noslēgt, nokārtot).…