Organizācija ir izveidota sistēma, kurā cilvēku darbība tiek apzināti koordinēta kopīgu mērķu sasniegšanai.
Ievērojamais menedžmenta speciālists Maikls Meskons uzskata, ka organizāciju raksturo:
vismaz divu cilvēku kopa, kuri sevi uzskata par grupas daļu;
vismaz viens mērķis (vēlamais gala stāvoklis vai rezultāts), kuru visi grupas locekļi pieņem par kopēju;
grupas locekļu kopa, kuri apzināti strādā kopā, lai sasniegtu visiem nozīmīgu mērķi.
Apvienojoties vienotā sistēmā, organizācijas darbinieki iegūst kopīgas, raksturojošas pazīmes, kuru nebija katram atsevišķi. Tie var būt mērķi, darbības plānveidība, laika faktora ietekme, informācija, kopīgs īpašums, resursi utt.
Pastāv formālās un neformālās organizācijas (skat, sh.). Ja Formālas organizācijas izveido īpašnieks vai menedžeris viņa uzdevumā, tad neformālās organizācijas veidojas nosacīti stihiski, atbilstoši attiecīgajai situācijai. Arī neformālās organizācijas locekļiem ir kopīgi mērķi, intereses, var veidoties arī noteikta struktūra.
Organizācijas pārveidošanos no viena tipa uz otru nosaka subjektīvi un objektīvi faktori, galvenokārt vadības organizācijas kultūra. Ja vadītājs atsakās improvizēt, tad organizācija paliek reaģējoša tipa stadijā.
Ja vadītājs nespēs pārorientēties no produkta uz patērētāju, organizācija nerealizēs savas iespējas tirgū.
Savukārt vadītājs kurš orientēts uz patērētāju, bet nav ieinteresēts sava kolektīva izaugsmē, var nostiprināt uzņēmuma orientāciju kādā no attīstības stadijām, bet nepanāks tās atbilstību augsti efektīvas organizācijas tipam.
Organizāciju var veidot indivīds (īpašnieks) vai cilvēku grupa. Organizācijas veidošanu var ietekmēt individuālisma vai kolektīvisma tipu varianti. Pastāv divi individuālisma tipi un divi kolektīvisma tipi.
Pirmais individuālisma tips ir izteikta indivīda gribas izpausme, kas var nesakrist ar sabiedrības un varas normām.…
