Katras valsts ekonomikā liela loma ir uzņēmējdarbībai. Uzņēmējdarbību pamatā regulē privāttiesības. Tas ir tādēļ, ka vēlme nodarboties ar uzņēmējdarbību ir katras personas brīva griba.
Tomēr prakse ir pierādījusi ka valstij ir jāiejaucas uzņēmējdarbības regulācijā. Tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu vienotu uzņēmējdarbības formu klasifikāciju. Jo, ja katrs izdomātu savu uzņemējdarbības formu, tad būtu grūti sadarboties ar tādu subjektu. Piemēram, pusēm slēdzot darījumus savā starpā, vajadzētu veikt katras puses noslēgto dokumentu sīku juridisko analīzi, lai noskaidrotu, kādas tiesības un pienākumus puses var uzņemties. Tadējādi, darījumi kurās būtu iesaistītas juridiskās personas būtu ļoti riskanti un laikietilpīgi. Latvijā komerclikums pamatā ir nodrošinājis uzņemējdarbības formu vienotību Latvijā. Ir izstrādāta vienota kārtība kas nepieciešama, lai nodarbotos ar komercdarbību.
Slēdzot darījumus, ir svarīgi zināt ar kādu personu tiek noslēgts darījums. Uzņemējdarbību regulējošajos tiesību aktos ir noteiktas visas darbības, kas jāveic lai dibinātu subjektu, kas var nodarboties ar uzņēmējdarbību. Taču praksē var rasties jautājums, vai subjekts tiešām ir veicis visas nepieciešamās darbības, lai kļūtu par subjektu, kam piemīt visaa uzņemējdarbību regulējošajos tiesību aktos noteiktās tiesības un pienākumi. Var, protams, pieprasīt uzrādīt dibināšanas dokumentus. Taču tad būtu jāviec šo dokumentu juridiska analīze, kas būtu laikietilpīgs un arī dārgs process, jo būtu jāalgo kāds uzņēmējdarbības nozares speciālists. Bez tam, ir arī lietas, ko pat vislabākais jurists nevarētu pārbaudīt. Piemēram, vai personas, kas ir komersanta īpašnieki vai izpildinstitūcijas pārstāvji ir rīcībspējīgas personas, kas spēj uzņemties tiesības un pienākumus. Tādējādi rodas nepieciešamība pēc publiskās varas iestādes, kas spētu apliecināt, ka subjekts veiktās darbības, ir atbilstīgas likuma normām, un subjekts tādējādi var uzņemties visas tiesības un pienākumus.
Rietumeiropā dominē uzņēmumu rašanās koncesijas teorija. Saskaņā ar šo teoriju, kompānijā iegūst patstāvīga tiesību subjekta statusu, tikai uz publiskās varas izdota akta pamata.1 Šīs teorijas būtību ir izteicis Lords Templens lietā Arab Monetary Fund v Hashim „ Tas ka kompānijas dibinātāji ir noslēguši dibināšanas līgumu, un sastādījuši statūtus, nenozīmē, ka viņi ir radījuši kompāniju.Uzņēmuma dibināšanas dokumentu reģsitrētēšana saskaņā Kompāniju aku 1985(Companies Act 1985), nenozīmē kompānijas atzīšanu, bet gan tās radīšanu”2
Tādēļ tika radīta valsts pārvaldes institūcija-Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs. Latvijas Republikas uzņēmumu reģistrs tika izveidots 1990. gadā.…
