Uztura problēma filosofijā Eiropas Savienības kontekstā

Bēkona filozofijas dziļākā ievirze bija praktiska. Viņš vēlējās ar filozofijas palīdzību dot kādu labumu cilvēcei, lai tā varētu izprast un pakļaut dabas spēkus savā labā. Bēkona lozungs bija: zināšanas ir spēks, un spēks ir zināšanas. Ja savulaik Sokrats saistīja zināšanas ar tikumu, tad Jauno laiku domāšana to vairs nedarīja. Domai, dabas apgūšanai, visai dzīvei kopumā bija vajadzīgs spēks. Spēks, nevis lai saudzētu, nožēlotu, saglabātu, bet gan lai iedarbotos, pakļautu, pārveidotu un uzvarētu. Ar šīm pārmaiņām laikmeta paradigmā cieši saistīta ideja par dabas pakļaušanu cilvēka mērķiem.
Frānsiss Bēkons ir viens no spilgtākajiem pārstāvjiem, kas savās nostādnēs attēloja Jaunlaiku domāšanas paradigmu: attīstīt dabaszinātnisko pieeju, teorētisko izziņu, meklēt jaunas zināšanu iegūšanas metodes, savienot izziņu ar dabas praktisku apgūšanu un izmantošanu cilvēka labā.
Bēkons Jaunlaiku filozofijā aizsāka empīrisko pieeju un attīstīja induktīvo metodi. Empīrisms nozīmē filozofisko nostādni, ka zināšanām jābalstās uz pieredzi. Pretēja nostādne ir racionālismam, kas atzīst, ka prāts ir īsto zināšanu avots.…