Pēc tam, kad PSRS maijā bija noslēgusi savstarpējās palīdzības līgumus ar Franciju un Čehoslovākiju, Vācija ierosināja parakstīt Austrumeiropas neuzbrukšanas paktu, kurā piedalītos PSRS, Francija, Polija, Vācija, Čehoslovākija un tās Baltijas valstis, kuras to vēlēsies. Analogu priekšlikumu 3. jūnijā izvirzīja Francija Memorandā Vācijas valdībai un ieteica noslēgt Austrumu paktu uz to noteikumu pamata, kurus Berlīne izvirzīja 12. aprīļa deklarācijā sakarā ar Strēzas konferenci. Tās būtība bija sekojoša - Vācija varētu piedalīties paktā, kurā nebūtu paredzētas savstarpējās palīdzības saistības, bet būtu gan paredzēta neuzbrukšana, konsultācijas, arbitrāža un palīdzības nesniegšana agresoram. 9. aprīlī par šādu iespēju britu parlamenta apakšnamā paziņoja Dž. Saimons. Šis variants diplomātu aprindās ieguva Strēzas priekšlikumu apzīmējumu.34 Taču rezultātā šī iniciatīva neguva panākumus, jo Vācija, kaut arī vilcinoties, to noraidīja.35 Drīz pēc tam – 1935. gada 18. jūnijā Lielbritānija un Vācija parakstīja līgumu36 , kas pēdējai deva tiesības attīstīt kara floti 35% apmērā no britu jūras spēkiem, liekot rēķināties ar Vācijas dominanti Baltijas jūrā. Kisindžers atzīmē, ka tas parādīja sekojošo - tur, kur runa bija par pašas drošību, Lielbritānija labāk paļāvās uz divpusējiem darījumiem ar pretinieku, nevis uz saviem Strēzas partneriem.37 Jūras spēku līgums faktiski samierinājās ar to, ka Vācija pārkāpj Versaļas līguma nosacījumus attiecībā pret jūras spēkiem un tādējādi tā minimums runā pretī ”Strēzas frontes” garam. Līgums nozīmēja arī to, ka Lielbritānija labprātāk centās iemantot pretinieka uzticību, nekā paļāvās uz saviem ”Strēzas frontes” partneriem.
Rezumējot atzīmēšu, ka rezultātā līguma noslēgšana par kolektīvās drošības nodrošināšanu Eiropā, kuru izvirzīja PSRS un Francija, tika nojaukta pateicoties Vācijas pretestībai.38 Es gan nevēlētos piekrist krievu historiogrāfijā plaši kultivētajam viedoklim, ka pie pakta izjukšanas vainojama Lielbritānija, arī A.Zunda atzīmējis britu labvēlīgo attieksmi pret Austrumu paktu 1935. gada vasarā. Grūtu spriest par to, kas būtu, ja pakts tomēr tiktu noslēgts Strēzas variantā, ņemot vērā Hitleriskās Vācijas mainīgo ārpolitiku šajā laikā un bezbailīgu atļaušanos un patvaļu, pārkāpjot Versaļas miera līguma noteikumus. Es gan ļoti šaubos, ka Hitleru īpaši aizkavētu kāda vienošanās vai pakts, ja fīrers būtu iecerējis kāda sev labvēlīga manevra realizāciju uz citas valsts un tai piederošās teritorijas rēķina. Manuprāt, to uzskatāmi parādīja un apliecināja turpmākā vēstures gaita. Kā arī, savos spriedumos, es ņemtu vērā arī Padomju Savienības īstenos nolūkus, kuri paredzēja tuvināšanos Vācijai, nevis konfrontāciju.
Nobeiguma piebildīšu, ka Itālijas kara pieteikums Abesīnijai 1935. gada 2. oktobrī novērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību no Austrumu pakta un tā variantiem.39 Šis Itālijas un Abesīnijas konflikts varētu pat teikt galīgi atvirzīja Austrumu pakta problēmu otrajā plānā un pamazām nogrima aizmirstībā līdz 1936. gada sākumā šo plānu nozīme starptautiskajās attiecībās kļuva jau pavisam niecīga.40
…
