MENEDŽMENTA VĒSTURISKĀ ATTĪSTĪBA
Angļu un amerikāņu menedžmenta vēsturnieki vienoti uzskata, ka menedžmenta sākumi meklējami industrializācijas sākuma posmā – ap 1750. gadu, bet nevar arī noliegt, ka jau antīkajā pasaulē, kad arī pastāvēja lielas organizācijas – valstis, - procesu regulēšanā tika pielietotas darbības ar menedžmenta iezīmēm.
„Sociāla, politiskas, tehnoloģiskas un ekonomikas izmaiņas 18. gadsimtā, kuras sekmēja industrializāciju, radīja nepieciešamību un priekšnoteikumus menedžmenta attīstībai dažādās organizācijās.” [3, 44]
20. gadsimta sākumā, kad miljoniem eiropiešu emigrēja uz Ameriku labākas dzīves meklējumos, tur tika izveidots spēcīgs darba tirgus. Amerikas valdība atbalstīja imigrantu izglītību, kas savā ziņā veicināja gan darbaspēka kvalifikācijas celšanu, gan menedžmenta veidošanos. Šinī laikā menedžmenta attīstībai izveidojās labvēlīgi ekonomiskie, sociālie un politiskie apstākļi, tā veidojot un attīstot daudzas zinātniskās skolas, pieejas un kustības. Uzņēmumiem attīstoties, bija nepieciešami izglītoti vadītāji, bet zinātniskie pētījumi palīdzēja uzplaukt ekonomikai. Šo var uzskatīt par ekonomisko faktoru, kas ietekmēja un vēl joprojām mūsdienās ietekmē visu menedžmenta teoriju.
Otrs būtisks menedžmenta attīstības ietekmējošs faktors ir sociālais faktors - tā ir mūsu sociālā vide – izglītība, kultūra un drošība. Jau gadu tūkstošiem starp darba devējiem un ņēmējiem pastāv sava veida cīņa. Mūsdienās, tāpat kā agrāk pasaulē notiek neapmierināto darba ņēmēju streiki, tiek veidotas arodbiedrības savas profesijas tiesību aizstāvēšanai. Arī šie faktori ietekmē menedžmenta teorijas attīstību.
Kā trešo būtiskāko var minēt politisko faktoru, kas nenoliedzami ietekmē menedžmenta attīstību. Tā ir valsts politika, likumdošana, dažādas valsts institūcijas. Jo īpaši menedžmenta teoriju pielieto valstīs ar tirgus ekonomisku, bet valstīs ar centralizētu ekonomiku menedžmenta teorija savā attīstībā ir ierobežota.
Organizācija ir tāda organizētu cilvēku grupa, kura darbojas kopējā mērķa sasniegšanai. Lai arī tām ir dažādi mērķi, piemēram, peļņas gūšana, izdevumu samazināšana, pakalpojumu sniegšana, tām ir kopējs mērķis – apmierināt klientu vai patērētāju vajadzības. Šim nolūkam organizācijas izmanto pieejamos resursus un menedžmentu, kas tos koordinē: darbaspēka resursus, finansu resursus, materiālu resursus un informācijas resursus.
Jau kopš tā laika, kad cilvēki, lai sasniegtu konkrētus mērķus, sāka apvienoties grupās, nepieciešams menedžments, kas koordinētu šo darbību.
Piemēram, Romas katoļu baznīcas ilgo pastāvēšanu nodrošina vienkāršā struktūra – pāvests, kardināls, arhibīskaps, bīskaps un garīdznieks – un tā menedžmenta sistēma tai ļāvusi saglabāties līdz pat mūsdienām.
V. Praude un J. Beļčikovs grāmatā „Menedžments” sniedz izsmeļošu menedžmenta definīciju:
„Menedžments – darbību komplekss, ieskaitot plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, motivēšanu un kontroli, kas ir vērsts uz organizācijas darbinieku, finansu, materiālu un informācijas resursu pilnīgāku izmantošanu, lai organizācija mērķus sasniegtu ar augstāku efektivitāti.” [3,20]
…
