Vadīšanas stili ir dažādi klasificēti un tiem ir dažādi skaidrojumi un teorijas.
Pēc Ohaio un Mičiganas universitātes zinātnieku pētījumiem izdala trīs vadīšanas stilus:
Autoritārais (direktīvais)
Liberālais (konsultatīvais)
Demokrātiskais (koleģiālais)
Autoritārajam vadīšanas stilam raksturīga lēmējvaras koncentrēšana vadītāja rokās. Ikviens lēmums tiek pieņemts centralizēti, un darbiniekiem tiek dots rīkojums vai pavēle tā izpildei. Šajā gadījumā padoto domas vadītāji neuzklausa, jo uzskata, ka vadītājs visu zina labāk un liek padotajiem rīkoties labākajā no iespējamiem veidiem. Vadītājs ir autoritāte, kurai neviens nedrīkst iebilst.
Informācija , ko saņem vadītājs, tiek vākta noteiktā veidā un pasniegta tam noteiktā formā. Tam ir pozitīva īpašība – dati ir sagrupēti un apstrādāti, tas atvieglo vadītāja darbu. Taču vadītājs nekonsultējas ar padotajiem un neuzklausa to viedokli, tāpēc viņam nav iespējas uzzināt par neformālām norisēm kolektīvā un darba procesā. Ar laiku var atklāties, ka sistēma nav piemērota darbam, jo vadītājs to veidojis pēc saviem ieskatiem, bez pilnīgas informācijas par tās darbību.
Katra darbinieka darba vietu, uzdevumus un to izpildes paņēmienus iepriekš nosaka vadītājs un liek izpildītājam rīkoties, vadoties pēc šiem izstrādātajiem noteikumiem. Vienpersoniskas vadīšanas gadījumā netiek pieļauta atsevišķu darbinieku iniciatīva un tiek ignorētas darba kolektīva locekļu domas.
Faktiski komunikācija notiek vienā virzienā – no vadītāja uz padotajiem. Šāds stils prasa bezierunu pakļaušanos vadītāja lēmumiem un to izpildīšanu bez kādām atkāpēm. Viņš turas nomaļus no darba kolektīva.
Tomēr šāds vadītājs daudz strādā un daudz liek strādāt citem. Autoritārs vadītājs tiecas uz centralizētu vadīšanu un savā darbībā lieto likumīgo, stimulējošo un sodīšanas varu. Autoritārais vadītājs organizācijā nodrošina darbu izplides operativitāti un darbības koordināciju, ārtāk var pārkārtot organizācijas struktūru. Taču tas rada aizvainojumu un neapmierinātību padotajos.…
